Mēdz gadīties pa zelta podam zem varavīksnes

Mēs dzīvojam kinoteātrī, un tas neizbēgami noved pie iešanas uz kino. Pirms dažiem mēnešiem mēs bijām uz britu filmu ‘Pride’, un es sapratu, ka dzīvot nost savā klusajā laimē ir bezgala savtīgi. Tu varbūt teiksi: ‘nē, vienkārši aizveries un izbaudi!’, bet mana laime pastāv tikai tāpēc, ka tūkstošiem cilvēku gadu desmitu (simtu?) garumā ir uzdrošinājušies neklusēt.

Es neesmu mītiņu materiāls, un varavīksne kā simbols mani nekad nav uzrunājusi, bet cepuri nost un paldies visiem, kas gājuši un vēl aizvien iet pirmajās rindās.

Mēs esam tur, kur fronte jau pārgājusi un apaugusi ar zāli, un tikai reta tranšeja atgādina par laikiem, kad tolerance un līdzāspastāvēšana likās neiespējama. Klusos vakaros tomēr var dzirdēt kliedzienu un šāvienu atbalsis ne tikai no trešās pasaules valstīm, bet arī no Eiropas un Latvijas, un to atbalsu dēļ es nevaru mierīgi pieglausties savam pekausim un aizmigt, jo tur, tālumā, žvadz ‘tā nav pieņemts un nepieklājas’ ķēdes. Ne rīt un arī ne nākamgad, bet ķēdes kritīs, un cilvēki būs brīvi dzīvot ar ko, kur un kā gribēs. Viņi būs brīvi kopā iet uz darba ballītēm un iedot pieres buču Miķeļdienas tirgū, gaidot uz mandelēm ar kanēli.

Autors: Marta Vētra