LGBT vēsture

Gandrīz visās pasaules valstīs ir vietējās LGBT organizācijas, kuras kopā var uzskatīt par LGBT globālo kustību. Par kustību to var saukt, jo vietējās organizācijas parasti izmanto vienotus LGBT simbolus — karogus, saukļus, logo u.c. priekšmetus vai to elementus savos simbolos. Vietējās organizācijas bieži vien darbojas konkrētos virzienos — ir homoseksuālu vīriešu (geju), homoseksuālo sieviešu (lesbiešu), biseksuālu personu vai transpersonu — tiesību aizsardzībai.

Lai gan seksuālā daudzveidība bija plaši publiski izplatīta un akceptēta no sabiedrības puses tādās senās kultūrās kā Senā Grieķija vai Senā Roma, tomēr pēc tumšajiem Viduslaikiem, kad seksualitāte bija tabu, bet par homoseksuālām attiecībām draudēja publisks nāvessods, tomēr par mūsdienu LGBT kustības aizsākumiem var uzskatīt 18.–19.gadsimtu, kad sāka veidoties tieši šiem jautājumiem veltītas domubiedru grupas. Protams, nevienā sabiedrībā tās publiski akceptētas nebija, tādēļ tikšanās notika slepenībā. Bez tam no arhaiskās iekārtas laikiem saglabājušies sodi variēja no ļoti publiskas pēršanas (ļoti retos gadījums) un cietumsoda (visbiežāk) līdz pat nāvessodam.

1749.gadā T.Kannons (T.Cannon) sarakstīja darbu “Ancient and Modern Pederasty Investigated and Exemplify’d“, kas ir pirmais zināmais mūsdienu darbs, kurā paustās idejas aizstāv LGBT cilvēkus.

Ap 1785.gadu reformators Dž.Bentams (J.Bentham) publicēja pirmos argumentus par homoseksualitāti ar mērķi labot Anglijas likumdošanu. Darbs gan netika publicēts līdz pat 1978.gadam.

1790.gadā pēc revolucionārajiem notikumiem Francijā sākās jaunas konstiūcijas izstrāde, kuras laikā tika izteikti aicinājumi dekriminalizēt homseksualitāit un viendzimuma sakarus. Gadu pēc tam tas arī tika panākts, Francijai kļūstot par pirmo valsti pasaulē, kur par šādiem sakariem nedaudz sods. Tiek uzskatīts, ka par to jāpateicas vienam no Napoleona kodeksa autoriem, kurš bija homoseksuāls.

Jauns posms kustības vēsturē sākās 19.gadsimta 60.gados, kad vāciešu rakstinieks K.H.Ulrihs (K.H.Ulrich) publiski atzina savu homoseksualitāti un publicēja neskaitāmus darbus par viendzimuma attiecībām. Vienā no saviem darbiem “Uranians” homoseksuālu cilvēku (šis termins šajā laikā vēl nav izgudrots) raksturo kā “vīrieša ķermenī atrodošos sievietes domāšanu”.

19.gs. septiņdesmitajos gados Lielbritānijā pastāvēja pagrīdes organizācija “Order of Charonea“, kura vadīja kampaņu par homoseksualitātes legalizāciju. Tajā bija arī slavenais rakstnieks O.Vailds (O.Wilde). Šajā laikā Eiropā, Ziemeļamerikā un Krievijā pieņēmās spēkā lesbiešu feministu kustības un radikālo kreisi noskaņoto liberāļu grupas, kuras pieprasīa “mīlestības brīvību”.

20.gs. pašā sākumā kustība ievērojamo vērsās plašumā Vācijā, kuras laikā tika publicēti neskaitāmi darbi un traktāti par homoseksualitāti un viendzimuma attiecībām, pieauga prasības dekriminalizēt homoseksualitāti un viendzimuma sakarus. Feministu līdere vāciete H.Stockere (H.Sctöcker) kļuva par LGBT kustības līderi Vācijā. Zinātniskā līmenī sākās seksualitāte izpēte, tika veidotas arī “dokumentālistu” grupas, kuras veidoja bibliotēkas par šo tēmu. Lieli nopelni šajā ziņā pieder M.Hiršfīldam (M.Hirschfeld). Progresa vilnis Vācijā apstājās pēc nacistu nākšanas pie varas. Nacistu valdīšanas laikā cilvēki ar atšķirīgu seksuālo identitāti tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs.

Šajā laikā ASV sāka veidoties šādas grupas, kuras tika apspiesta. Četrdesmitajos gados Čikāgā radās pirmā šāda “dokumentālistu” grupa. LGBT cilvēki ASV, kuri atgriezās no kara sāka just, ka, ja viņi bija pietiekami noderīgi armijai, viņi būtu gana labi, lai viņu tiesības tiktu atzītas.

Četrdesmitajos gados Nīderlandē sākās, piecdesmitajos gados Ziemeļeiropas valstīs turpinājās un sešdesmitajos gados attīstījās visā Rietumu pasaulē t.s. “homofīlijas” kustība, kura uzsvēra mīlestību kā primāro homoseksuālās attiecībās — Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Skandināvijas valstīs un ASV strauji mainījās attieksme pret šo parādību.

1950.gadā Zviedrijā nodibina RFSL organizāciju jeb Zviedrijas Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu federāciju.

1951.gadā Grieķija dekriminalizē homoseksualitāti.

1953.gadā ASV sāka izdot pirmo publisko homoseksuāliem cilvēkiem veltīto žurnālu “ONE“.

1955.gadā Sanfrancisko izveidojās lesbiešu grupa ar nosaukumu “Daughters of Bilitis“.

1961.gadā Čehoslovākija un Ungārija dekriminalizē “sodomiju”.

1965.gadā Filadelfijā, ASV iepretim Neatkarības zālei notika pirmā seksuālo minoritāšu demonstrācija.

Svarīgs notikums LGBT kustības vēsturē bija t.s. “Stounvolas” (ang.val. — Stonewall) sadrusmes starp seksuālo minoritāšu pārstājiem un policijas spēkiem, kas notika 1969.gada 27.jūnijā. Sadursmes izcēlēs pēc tam, kad policijas spēki iebruka geju bārā “Stonewall Inn” Ņujorkā kā ieganstu minot bāra darbību bez licences. Izcēlās asas sadursmes starp policiju un bāra apmeklētājie. Vēlāk sākās plašas demonstrācijas, un tamlīdzīgas sadursmes notika periodiski.

Sešdesmitajos gados LGBT kustība pasaulē nostiprinājās, īpaši ASV.

Septiņdesmitajos gados LGBT organizāciju skaits strauji pieauga, masveidā notika demonstrācijas jeb “praidi”, plašu popularitāti ieguva sauklis “Out, loud and proud” (burtiski — ārā, skaļi un lepni).

1970.gadā ASV Psihiatru asociācija homoseksualitāti pasludināja par garīgu slimību, bet jau 1973.gada 17.maijā svītroja to no slimību saraksta. Šī diena tiek atzīmētā kā starptautiskā prethomofobijas diena, kuras angliskais saīsinājums ir IDAHO (ang.val. — International Day Against Homophobia).

1972.gadā Zviedrija kļūst par pirmo valsti pasaulē, kur likumdošanā nostiprināta iespēja personai mainīt dzimumu.

1975.gadā ASV Kalifornijas štats legalizē homoseksualitāti.

1978.gadā nodibināja pasaulē lielāko LGBT organizāciju — “ILGA” jeb “International Lesbian and Gay Assotiation” (Starptautiskā Lesbiešu un geju asociācija).

1980.gadā Skotija legalizē homoseksualitāti.

1981.gadā Norvēģija kļūst par pirmo valsti pasaulē, kurā ar likumu aizliegts diskriminēt personas uz seksuālās orientācijas pamata.

Laika posmam starp septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem ir raksturīga negatīvo stereotipu izveidošanās par cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo identitāti. Šajā laikā pārmaiņas piedzīvo arī pati kustība — notiek sadalīšanās geju un lesbiešu kustībās. Vismazāk uzmanības tiek veltīts biseksuālu personu un transpersonu stāvoklim.

Astoņdesmito gadu vidus aizsāk jaunu posmu, jo tiek atklāts AIDS, kuru maldīgu uzskata par seksuālo minoritāšu slimību. Sākas kustības atkalapvienošanās process.

1991.gadā Filipīnās notiek praids, kas iezīmē kustības aktivizēšanos ārpus t.s. “Rietumvalstu kultūras telpas”. Kustības aktivizējas arī citur pasaulē, sevišķi Āzijas valstīs. Šajā gadā Bahamu salas, Honkonga un Ukraina dekriminalizē homoseksualitāti. Sarkanā lentīte pirmo reizi tiek lietota kā AIDS simbols.

1992.gadā Pasaules veselības organizācija homoseksualitāti svītro no psiholoģisko slimību saraksta.