Agnese Boža: ar vientulību maksāju par saviem 15 gadiem boksā

Agnese Boža: ar vientulību maksāju par saviem 15 gadiem boksā

2017. gada 4. oktobris

Tas nebūs pārspīlēti teikts - Agnese Boža ir viena no populārākajām, skandalozākajām un arī veiksmīgākajām Latvijas bokserēm. Boksa ringā cīnījusies un uzvaras pasaules mēroga čempionos guvusi vairākkārt. Nekad nav slēpusi, ka savās sajūtās sevi identificē ar vīriešu dzimumu un viņai patīk sievietes. Kaut arī, kā viņa pati vēlāk atklāj sarunā ar www.pride.lv, attiecību dzīve viņai īsti nevedas.

Atklāta, tieša un ambicioza. Prasīga pret sevi un citiem. Čempione.

Kas mainījies pēc tam, kad pirms vairākiem gadiem publiski izkāpi no sava skapja, atklājot savu stāstu un sajūtas dažādiem mediju pārstāvjiem?

Nekas nav mainījies, jo nekad tā īsti skapī neesmu sēdējusi. Visiem viss par mani ir bijis zināms. Ja atklāti man prasa, es arī atklāti saku. Manā dzīvē izteikta tāda posma, kad esmu bijusi skapī, un tāda, kad esmu no tā izkāpusi, nav. Man liekas – ja cilvēks ir atklāts par sevi, viņš arī atklātu attieksmi pret sevi veido.

Esi kādreiz izjutusi pret sevi vērstu nosodījumu?

Viss parasti ir pa mierīgo. Varbūt tas saistīts ar manu tēlu un to, ka esmu boksere. Neviens īpaši neuzdrīkstas ar mani iet uz konfliktu. Viņi jūt, ka man pa lielam ir vienalga, ko viņi domā. Parasti atbildes ilgi no manas puses nav jāgaida. Ja būs jautājums, būs arī atbilde. Mana iekšējā pārliecība visu mūžu ir bijusi – ne no viena nav jāslēpjas. Katram cilvēkam ir sava uts. Kurš tad būs tas pareizais, kas uz mani var rādīt ar pirkstu?

Kā tev sākās sevis apzināšanās process?

Bērnībā. Tagad saprotu, ka tas bija tas. Bērnībā mamma mani veda pie ārsta, jo es stāstīju, ka esmu puika. Daktere centās man ieskaidrot, ka tā tas nav, ka esmu Agnese, meitene. Tā kā tā īsti viņai neticēju. Mums bija domstarpības ar ārsti. Toreiz jau vēl bija padomju laiki. Es gāju bērnudārzā.

Kā šī situācija toreiz atrisinājās?

Nekā. Ārste teica, ja turpināšu ar viņu strīdēties, viņa mani aizvedīs tur, kur aizvedīs. Vienalga iestājos par sevi un teicu, ka viņa mani nekur nevedīs. Ārste diagnozi man neuzstādīja. Toreiz jau tādas diagnozes nelika. Pateica, ka viņas bērns ir neaudzināts.

Jā, pirms 30 gadiem mani uzskatīja par neaudzinātu bērnu. Toreiz jau citādāk orientēto nebija. Visus mērīja pēc vienas mērauklas. Labi, ka man toreiz bērnībā neuzstādīja diagnozi, piemēram, psihiski slima. Tad man būtu pavisam cits dzīvesstāsts.

Kā tev veicās skolas gados?

Toreiz vēl līdz galam nesapratu, kāpēc esmu savādāka. Kāpēc nespēlējos ar lellēm, kāpēc nelecu gumijas, kāpēc man nav labas attiecības ar meitenēm? Tagad man ir ļoti labas attiecības ar sievietēm, man ir daudz draudzeņu. Mums neveidojas sieviešu skaudība vienai pret otru. Nav sāncensības.

Kurā brīdī līdz galam apzinājies, ka tev patīk citas sava dzimuma pārstāves?

19 vai 20 gadu vecumā. Pusaudžu vecumā vēl biju ļoti ietekmējama no sabiedrības. Darīju, kā saka skolā, kā man saka mamma.

Ja reiz mammai ārste pārmeta tevis neaudzināšanu, viņa tevi diezgan stingri audzināja, ja?

Jā. Pašlaik manai mammai ir teju 70 gadu. Protams, kad biju maza, viņai nebija viegli, un arī tagad viņai nav viegli. Ja es savos 35 gados esmu elastīga, viņa savos 70 nemaz tāda nav. Manas orientācijas jautājumi netiek apspriesti. Viņa zina, ka man patīk citas sievietes, bet par to nerunājam. Viņa pieņem. Galu galā – man ir arī meita, kurai nu jau ir 17 gadu.

Izstāsti, kā tavā dzīvē ienāca meita?

Apzināti. Nezinu, kādēļ es savos 17 gados gribēju bērnu, bet labi, ka gribēju. Tagad saprotu, ka tā bija pareizā sajūta. Tagad es to vairs neizdarītu. Mana meita piedzima, kad man bija 18. Man tolaik bija draugs, ar kuru diezgan ilgi nodzīvojām kopā. Nebijām tāda klasiskā ģimene. Ar viņu nebija problēmu dzīvot kopā, bet uzskatīju, ka viņam ir tiesības dzīvot standarta ģimenē – tiesības būt laimīgam un saņemt no ģimenes visu, ko tā var dot. Nevis tikai vienu jumtu ar sievieti, ko es varēju piedāvāt.

Kā meita pieņēma jūsu šķiršanos?

Mēs daudz ar meitu runājām. Gan es divatā ar meitu, gan draugs. Stāstījām, kādēļ neesam standarta ģimene. Iespējams, meitai agrāk bija problēmas skolā, kad presē parādījās par mani pirmās publikācijas. Toreiz meitai bija ap septiņiem vai astoņiem gadiem. Atceros, pēkšņi sociālajos tīklos man parādījās ļoti daudz apmeklējumu no skolēniem un skolotājiem, arī no citu bērnu mammām. Vecāku sapulcēs uz mani ļoti skatījās, bet neviens neko neteica. Zinu, ka meitai bijušas skolā brīvās debates, kur skolotājas klātbūtnē tika pacelta tēma par ģimenēm, kurās ir divas mammas vai divi tēti. Meita mani vienmēr šajās debatēs ir aizstāvējusi.

Šobrīd meita ir jau gandrīz pieaugusi. Zinu, ja kāds kaut ko sliktu par mani pateiktu, viņa arī mani aizstāvētu. Viņa to uzskata par normu. Meita zina, ka ģimenes ir dažādas.

Ko tu atbildētu uz tiem stereotipiskajiem priekšstatiem, kas joprojām valda sabiedrībā, ka viendzimuma ģimenēs bērniem ir neveselīgi augt?

Tā nav! Katrs cilvēks ir citādāks. Orientāciju nevienam nevar uzspiest. Arī piespiest nevar. Tas ir iedzimts, ko nav iespējams ietekmēt. Protams, esam saprātīgas būtnes un bērnu klātbūtnē nenotiek intimitātes. Kā jau jebkurā ģimenē. Varbūt kādam aprobežotam šķiet, ka mēs to darām bērnu klātbūtnē, bet tā nav.

Kā kļuvi par bokseri?

Nejaušība. Katram noteikti ir kāds plāns. Mans plāns bija bokseres ceļš, kuru nevarēju nemaz iedomāties, ka varētu pa to iet.

Bērnībā manas tieksmes uz līdzīgu sporta veidu tika apspiestas, jo mana mamma domāja, ka sievietes nekaujas, ka sit tikai tie, kuri nevar strādāt ar galvu. Ja nestrādā ar galvu, tad jāstrādā ar rokām. Mamma mani apspieda. Veda mani uz mūzikas skolu spēlēt klavieres un uz dejošanu. Dejoju ritmiku. Tagad ir forši, varu viņai pateikt paldies par to, ka tas viss man ir.

Bet toreiz gribēju rauties pavisam citā virzienā. Sasniedzot 19 gadu vecumu, es vienalga aizgāju tur, kur mani vilka sirds, un sapratu, ka bokss ir tas, ar ko vēlos nodarboties. Man ļoti paveicās ar treneri. Viņš man parādīja, ka tas ir mans ceļš. Ja būtu nonākusi cita trenera rokās, varbūt man viss tā nebūtu izdevies.

Kā tu jūties sabiedrībā?

Man jau neviens neprasa, vai man patīk meitenes. Plakātu arī nenēsāju līdzi, uz kura tas būtu rakstīts. Uz praidu neeju. Varavīksnes krāsās drēbes vai piespraudītes nenēsāju. Viss ir tāpat kā ikvienam sabiedrībā.

Daudzi baidās dzīvot atklātībā, jo domā, ka pazaudēs darbu vai arī ka šī faktora dēļ būs mazāk klientu. Kā tas ir tavā gadījumā? Kā tu šo jautājumu redzi savā dzīvē?

Tas atkarīgs no tā, kādā kolektīvā cilvēks strādā. Ja strādātu ministrijā, kā to darīja mana mamma, kur vienā kantorī sēdēja viena vecuma līdzīgi domājošas sievietes, ienākot šādā kolektīvā jaunam un citādākam cilvēkam, kolektīvs tādu noknābātu. Skaļi jau varbūt neko neteiks, bet atstums. Šis jautājums patiesībā ir ļoti atkarīgs no kolektīva, kurā cilvēks strādā.

Ja cilvēks strādā pats sev, kad pats sev esi kungs un saimnieks, kā tas ir manā gadījumā, tad drīzāk tas ir efekts. Ja es būtu standarta meitene, neviens nenāktu. Pie manis nāk. Visa komanda man ir smagsvari – 90 + kg. Spēcīga komanda. Viņi mani uztver un klausa, ir izvēlējušies par savu līderi – bara vadoni, tas nozīmē, ka viņiem nav problēmu.

Ja es strādātu citā jomā? Par fizkultūras skolotāju skolā es noteikti neietu. Tur kolektīvs mani nepieņemtu. Sieviešu kolektīvos visi visu apspriež, viens otru knābā. Domāju, ka vieglāk ir tiem LGBT cilvēkiem, kuri strādā paši par sevi.

Kā aizrit tava ikdiena?

Katru rītu ceļos piecos. Sāku dienu ar lasīšanu vai rakstīšanu. Tad dodos uz zāli. Citreiz man pirmais treniņš ir jau sešos no rīta. Dienas vidū nedaudz atpūšos un tad vakarā atkal eju uz zāli. Patiesībā man ir baigā rutīna. Labāk, lai tā ir, nekā nav. Strādāju trīs sporta klubos. Vadu gan grupu nodarbības, gan individuālus treniņus. Kad gatavojamies sacensībām, grafiks ir ļoti saspringts. Man kā trenerei ir lielas ambīcijas. Man vajag, lai man ir čempioni. Es daru visu uz maksimālo vai arī nedaru neko. Tā tā dzīve arī paiet…

Dzīvi boksa ringā pati esi noslēgusi?

Man ir 15 gadu pieredze boksa rindā. Šobrīd jāpieņem fakts, ka mana bokseres karjera ir beigusies. Tas ir mans iekšējais lēmums. Man diemžēl nav trenera, ar ko turpināt. Līdz ar to esmu izvēlējusies būt nevis ringa iekšpusē, bet ārpusē. Pats sev treneris nevari būt. Lai arī cik laba es būtu, ir vajadzīgs arī morālais atbalsts. Nevaru būt sev treneris, masieris, menedžeris. Tas nav iespējams. Tad labāk izvēlos būt par treneri citiem un darīt to maksimāli labi.

Nebija žēl aizvērt durvis uz ringu?

Ir žēl. Ir ļoti žēl. Ir lērums nepatīkam emociju, kas vēl arvien ir manī. Vēl pagaidām domāju – varbūt man tomēr vajadzētu atgriezties? Un varbūt arī vēl atgriežos.

Kā tu tiec galā ar savām emocijām?

Maksimāli sevi nodarbinu. Man ir divas lietas, kurās negribu iedziļināties un sākt tās analizēt. Pirmā – ka man ir beigusies karjera. Otrā – ka visu laiku esmu viena. Manī ir baigā vientulība. Kad esmu cilvēkos, viss ir labi. Par to nedomāju. Bet tad iesēžos mašīnā, lai dotos mājās, un saprotu, ka esmu pilnīgi viena. Tā droši vien ir maksa, ko maksāju par saviem 15 gadiem spīdošās karjeras boksā. Laikā, kad citi cilvēki veido attiecības, ģimenes un bērnus, es tobrīd atdevu visu sevi savai karjerai.

Neko citu neredzēju. Tikai boksu. Tagad par to maksāju ar savu vientulību. Tā kā man ir treniņi no rīta un vakarā, nogurums ir tik liels, ka vakarā varu aizmigt piecās minūtēs. Tad pienāk brīvdienas. Brīvdienas nav manas laimīgās dienas. Tad man ir drusciņ skumīgi. Bet priecīgi sagaidu pirmdienu un atkal sākas jauna nedēļa.

Meita tev nerada sajūtu, ka tomēr neesi viena?

Viņa ir kā putniņš, kas grib lidot prom. Meita ir meita, un attiecības ir attiecības. Bērnam nevaru uzspiest savu vientulību. Man ir vientuļi, bet tādēļ jau viņai nav jāpavada laiks ar mani. Tā nevar. Viņai ir sava dzīve. Bērni nav mūsu īpašums.

Sporta karjeras aktīvajā periodā tev nebija tuvu attiecību?

Bija, bet tās vienmēr bija otrajā plānā, un vienmēr kaut kad beidzās. Aktīvās sporta karjeras laikā man bija divi treniņi dienā. Katru sestdienu un svētdienu biju kaut kur prom. Neviens jau attiecībās negrib ciest. Sacensību laikā dzenu svaru nost pa 10 – 15 kilogramiem. Juku prātā no tā, ka neēdu un nedzeru. Tādos brīžos palieku tāda nedaudz jocīga. Un, ja kāds tad sāk man kaut ko pārmest un teikt, kādēļ nepavadu vairāk laika kopā, uzsprāgstu. Ja nav kazai piena, tad nav. Tagad atskatoties uz visu, kas bijis, zinu, ja man būtu iespēja izvēlēties, es droši vien darītu visu tieši tāpat.

Tu tici tam, ka pēc katra vientulības perioda nāk arī citi periodi un ka attiecības, pēc kādām ilgojies, ir iespējamas?

… (domā)… Jo cilvēks vecāks paliek, jo paliek lielāks egoists. Vairāk sāku sevi mīlēt. Esmu pieradusi pie dzīves kārtības. Mana ikdiena ir diezgan saspringta. Ja man pēkšņi būtu kaut kas jāmaina, nemaz nezinu, vai to varētu. Nezinu, cik daudz būtu gatava ziedot attiecību vārdā. Bail, ka tikai nav tā, ka neko…

Man liekas, ir divu veidu cilvēki. Vieni, kas gūst piepildījumu attiecībās. Otri – kas gūst piepildījumu karjerā. Esmu karjeras cilvēks.

Tavuprāt, šīs divas sfēras nav iespējams apvienot?

Būtu jāmēģina. Varbūt sanāktu.

Kas tev šobrīd būtu svarīgi attiecībās?

Lai otrs cilvēks mani motivē. Lai nevelk uz leju. Lai kopā varam atklāt jaunus horizontus. Iepriekš man bija attiecības, kurās mani vilka uz leju, sakot, priekš kam tev to vajag… Tādas attiecības man nav vajadzīgas. Man vajag līdzās cilvēku, kurš netraucē man augt. Kurš mani atbalsta. Tas ir svarīgākais. Lai nav tā, kā bija bērnībā, kad mamma man vienmēr sauca dažādus iemeslus, kādēļ es kaut ko nevarēšu vai man nesanāks.

Tev viegli iepazīties?

Nezinu. Man nav tam laika. Uz klubiem nestaigāju.

Kā līdz šim esi iepazinusies?

Mani vienmēr partneres pašas atradušas. Caur internetu. Visas attiecības bijušas diezgan ilgas. Bieži aizdomājos par dzīvi un domāju – man ir 35 gadi. Man dzīvē viss ir kārtībā. Man ir nauda, darbs, kas patīk, pati varu parūpēties par sevi un par vēl kādu. Bet esmu viena. Man ir tuvs cilvēks, bet viņš ir ļoti, ļoti tālu. Esmu viena. Un tad ir lērums ar jauniem, tikko pieaugušo dzīvē ienākušiem pusaudžiem. Viņi vēl ir savos meklējumos, neko dzīvē nav sasnieguši, visu laiku maina savus partnerus un viņi ir laimīgi.

Varbūt tikai no malas tā izskatās, ka viņi ir laimīgi?

Nezinu. Man ir augstas prasības gan pret sevi, gan pret citiem. Tā es sēžu, sēžu. Gadi iet. Ar mani viss ir kārtībā. Tiešām visās jomās ir kārtībā, bet nevaru teikt, ka jūtos laimīga. Jaunajiem viss ir okei, viņi iet uz klubiem, iedzer, patusē… Bet es sēžu mājās ar kaķi un lasu grāmatu. Man ir divi kaķi un arī ļoti mazs suns.

Ko tu būtu gatava savā dzīvē mainīt, lai tā laimes sajūta tevī ienāktu?

Nezinu. Varbūt es pārāk daudz gribu. Varbūt man ir pārāk augstas prasības. Ja es spētu uz lietām skatīties vienkāršāk un tik daudz neanalizēt. Ja mans iekšējais dialogs apklustu pavisam, varbūt tad būtu vieglāk.

Vari definēt, kas ir biežākie jautājumi, kurus risini iekšējā dialogā?

Katru reizi tie dialogi ir citādāki. Nav iespējams definēt. Visu laiku domāju, ko es vēl varētu paspēt izdarīt. Man nav tāda momenta dzīvē, kad es apsēžos un man viss ir labi. Nē, es visu laiku domāju, ko vēl varētu izdarīt un kā? Kur esmu kļūdījusies? Kur varu izdarīt labāk? Tas reāli traucē un nevaru atslābt.

Kādēļ tev liekas, ka esi kaut kur kļūdījusies?

Jo manī nav piepildījuma sajūtas. Man jāsaprot, ka nevaru visas savas dzīves situācijas atrisināt, ieejot sporta zālē. Tas, ka uzvelku boksa cimdus un izdauzos, tas neko neatrisina. Es tikai atlieku problēmu. Atlieku, atlieku, atlieku. Jau 20 gadu…

Spēj savā dzīvē saskatīt arī tās mazās laimītes?

Varbūt tā arī ir mana problēma. Mazajās lietās nespēju saskatīt laimi. Redzu visu galējībās. Man ir lietas, kas man patīk savā dzīvē. Man patīk vienatnē iesēsties mašīnā un braukt kaut kur bez mērķa. Ieslēgt labu mūziku. Dzert labu kafiju… Man patīk rakstīt. Nekādi nevaru pabeigt savu grāmatu. Gribu tajā iekļaut savu dzīvesstāstu.

Kā tev radās ideja par savu grāmatu?

Vienkārši atnāca tāda doma. Savu iekšējo dialogu lieku uz papīra. Tas palīdz. Paņemu vakarā laptopu, izlieku datorā visas savas domas un paliek vieglāk. Tad veru datoru ciet un eju gulēt.

Ja vienā teikumā vajadzētu pateikt, ko vēlies ar savu grāmatu pateikt, kas tas būtu?

Grāmata lielā mērā būs iznākšana no skapja. Stāsts par emocijām un izjūtām ringā un izjūtām dzīvē. Izjūtām pret sievieti. Grāmatā būs iepīta arī mīlas līnija. Nevienam jau neinteresē lasīt par to, kā kāds kādam sit pa seju. Bet būs arī tas. Tomēr vairāk par emocijām, kas ir manī.

Kas ir tavi lielie sapņi šim rudenim un ziemai?

Pavisam vienkārši – sagatavot šajā sezonā vēl dažus boksa čempionus. Ne vairāk un ne mazāk. Pie manis nāk cilvēki, kas ir manā vecumā un es pierādu, ka par čempionu var kļūt arī tad, ja treniņi uzsākti 34 gados. 37 gadu vecumā ir jau čempions. Parasti cilvēki domā, ja viņam ir 30, tad ir jau norakstīts. Nekā tamlīdzīga. Viss ir iespējams. Es ar savu veterānu grupu esam viens otru atraduši. Pilnībā viņus saprotu.

Vai būtu gatava tam, ka tavā dzīvē tagad ienāktu kāda sieviete?

Jā. Gan jau. Man ir viena sieviete, bet ļoti tālu. Mēs vasarās esam kopā, bet tad viņa aizbrauc. Visu rudeni, ziemu un pavasari esmu viena. Dzīvojam katra savā valstī. Droši vien ne uz ko citu pašlaik neesmu spējīga. Kaut gan negribētos tā domāt. Gan jau laiks saliks visu pa savām vietām. Negribu daudz to analizēt.

Nevar jau zināt, kas tur augšā tavai dzīvei ir paredzēts?

Ticu tam, ka katrs pats esam savas laimes kalējs. Ja gaidīsi, kamēr kāds tur augšā visu sakārtos, var arī neko nesagaidīt. Neiespringstu uz lietām. Ja neiet vienā jomā, eju citā. Sporta jomā man noteikti viss izdosies.


P.s. Dienā, kad publicējām šo sarunu, Agnese priecīgi atsūta ziņu, ka viņas durvis uz boksu tomēr nav aizvērtas. Kā tas dzīvē nereti gadās - treneris ir atradies (viens otru atraduši), un vasarā Agnese būs atpakaļ ringā.


Kintija Bulava, www.pride.lv
Foto: no personīgā arhīva

Agnese Boža: ar vientulību maksāju par saviem 15 gadiem boksā Agnese Boža: ar vientulību maksāju par saviem 15 gadiem boksā Agnese Boža: ar vientulību maksāju par saviem 15 gadiem boksā
Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!