Caur dejām vēlas sabiedrībai stāstīt par LGBTQ kopienu

Edgars Kozuliņš par savu lielo pagrieziena punktu dzīvē uztver šī gada sākumu, kad dažādu sakritību dēļ Jaungada svinībās tuvāk iepazina daudz LGBTQ kopienas cilvēku. Atklātās un vieglās sarunas par tik intīmiem jautājumiem kā seksualitāte viņu iedrošināja izkāpt no skapja un arī plašākai sabiedrībai ap sevi pastāstīt, kas ir kas. Vēl priekšā ir saruna ar vecākiem un radiem, bet Edgars tai ir gatavs. Iespējams, drīzumā šim coming out stāstam būs arī turpinājums.

Kā sākās tavs sevis apzināšanās ceļš?

Jau pamatskolā mācoties, sāku apzināties, ka esmu citādāks. Sākotnēji pats nevarēju līdz galam saprast, kas tas ir, tādēļ devos pie psihologa, lai apjautātos, kas ar mani notiek un kādas pārmaiņas tas manā dzīvē nesīs. Sarunas laikā psihologs vien pasmaidīja un teica: “Ir ļoti labi, ka sāc apzināties savu personību un sevi pašu. Ir ļoti labi, ka tas notiek tik agrā vecumā.” Lielais pagrieziena brīdis bija šī gada sākumā – Jaungada svinībās – kad ar draugiem un draudzenēm devāmies uz ballīti. Tā nu sanāca, ka tajā iepazinu ļoti daudz interesantu cilvēku, kuri arī bija no LGBTQ kopienas. Ievēroju, cik viņi ir atvērti. Man tas bija pārsteigums, cik var tā vienkārši uzsākt sarunu un tik brīvi runāt par pilnīgi visu. Tas bija milzīgs pavērsiens. Aizdomājos, kādēļ gan pats vēl tik droši par visu nespēju runāt? Atļaušos pieminēt, ka tajā brīdī man vēl nebija 18, un šis apstāklis arī daudz ko ierobežoja. Februārī, kad svinēju pilngadību, draugi jau zināja, kas esmu, un es jutu, ka esmu gatavs iepazīt jaunus LGBTQ kopienas cilvēkus. Kopš februāra beigām esmu pavisam cits cilvēks. Tolerantāks. Atvērtāks. Sapratu, ka ne jau sabiedrība veido mani, bet gan es veidoju sabiedrību ap sevi. Tie cilvēki, kas pašlaik ir ap mani, ir forši un arī atvērti.

Kādēļ tieši 18 gadu sasniegšana bija tik svarīga?

Viens no aspektiem, ka varu iet uz klubiem. Līdz tam ar LGBTQ kopienas cilvēkiem varēju iepazīties tikai caur draugiem un kopīgiem draugiem. Otrs aspekts – oficiāli varu dzīvot savu pieauguša cilvēka dzīvi. Man ir darbs, dzīvoju atsevišķi no vecākiem. Kaut kas svarīgs manī iekšēji mainījās. Notika klikšķis. Varu ne par ko neuztraukties. Atceros, pirmo reizi uz klubu aizgāju kopā ar draudzeni, kurai arī tā bija pirmā reize. Mēs klubā bijām tikai uz nelielu brītiņu, bet pēc tam abi sapratām – ir jābauda dzīve un nevajag ne no kā baidīties.

Izstāsti, kā šo tavu dzīves aspektu uztver vecāki?

Teikšu godīgi, ka neesmu par to vēl ar viņiem runājis. Interesanti ir tas, ka esmu gatavs izkāpt no skapja vecākiem un radiniekiem šīs intervijas laikā. Apzinos, ka pēc intervijas publicēšanas, viņi var to izlasīt.

Ir tāds teiciens – ir nepieciešami seši rokas spiedieni, lai nonāktu līdz ASV prezidentam Donaldam Trampam. Bet ir nepieciešams mazāk, lai par mani uzzinātu vecāki un radi. Esmu ceļā uz to, un esmu tam gatavs.

Vecāki un radinieki – viņi vienmēr paliks tuvinieki, ar kuriem esam vienoti asins saitēm, to nevar mainīt nekas. Pieņemu, viņiem būs nepieciešams laiks, kamēr šo informāciju aptvert un pieņemt. Bet arī tam esmu gatavs.

Kā gāja ar izkāpšanu no skapja draugu vidū?

Tas bija ļoti, ļoti interesanti. Bija viena meitene, kuru pazinu un kura man pirmā atklāja, ka viņa ir biseksuāla. Kopš tā brīža es visu laiku domāju – teikt viņai par sevi vai neteikt? Līdz vienā brīdī es viņai zvanu un saku: “Vajag aprunāties.” Viņa jau saprata, par ko. Iepazīstoties ar jauniem draugiem, viņi uzreiz to uzzināja. Iepriekšējie draugi to uzzināja plūstoši un dabiski. Tiesa, man pēdējā gada laikā ļoti nomainījies draugu loks. Tie, kas pašlaik ir ap mani, zina. Esmu no tiem cilvēkiem, kas nevis pats saka, ka esmu homoseksuāls, bet to neslēpju. Esmu tāds savās izpausmēs. Mani draugi ir toleranti, un viņiem šķiet tas pat interesanti, ka esmu tāds, kāds esmu.

Ir sanācis saskarties arī ar aizskarošu attieksmi?

Lielākoties tāda bija tad, kad vēl pats nebiju apzinājies, kas esmu un šo attieksmi neattiecināju uz sevi. Pašlaik esmu starp cilvēkiem, kuri pieņem mani.

Kā notika sevis pieņemšanas posms? Kam izgāji cauri?

Tas aizsākās pirms četriem gadiem, kad beidzu pamatskolu un sāku mācīties tehnikumā. Bija sajūta, ka tobrīd Latvijā tikai sāka aktualizēties LGBTQ tēmas jautājumi. EuroPraida ietvaros biju pasākumā jauniešu studijā “Bambuss”. Tur notika jauniešu diskusija par seksuālo orientāciju, un es pirmo reizi noklusēju, kas man ir aizdomas par to, ka esmu homoseksuāls. Tajā diskusijā piedalījās dažādu seksualitāšu pārstāvji un diskutēja par dažādiem jautājumiem. Mani ļoti iedvesmoja kāda jauniete no Somijas, viņa sevi izjūt kā panseksuālu. Tas ir cilvēks, kurš pilnībā izslēdz fiziskos faktorus, bet viņam svarīga cilvēka iekšējā identitāte. Pēc sarunas ar šo jaunieti ilgi pārdomāju savus iekšējos jautājumus. Likās, ka citi tik viegli par šīm tēmām sarunājas, kādēļ gan es nevaru darīt to pašu.

Pirms atklāties, nedaudz baidījos, vai apkārtējie mani neieliks stereotipu rāmī. Daudzi heteroseksuāli cilvēki baidās, vai es nesākšu uzmākties uz ielas katram pretīmnākošam vīrietim. Es vienmēr atbildu, ka homoseksuāls vīrietis nekad neuzmāksies heteroseksuālam vīrietim.

Uz visiem jautājumiem atklāti un vienkārši atbildu. Stereotipus savā virzienā pašlaik nejūtu.

Kā sevi pašlaik identificē LGBT kopienā?

Starp biseksuālu un homoseksuālu personu, bet daudzi draugi man skatās acīs un saka: “Edgar, lai nu kas, bet mēs redzam, tu esi homoseksuāls.” Biseksualitāti izjūtu, jo arī man ir svarīga cilvēka iekšējā pasaule un, ja sieviete spēj iedvesmot un uzlādēt, kādēļ gan ne? Taču pēdējā laikā arī es vairāk sliecos uz homoseksualitāti.

Kā tev šķiet, mūsdienu jaunajai paaudzei izdosies lauzt sabiedrībā pastāvošos stereotipus, kas valda attiecībā pret LGBTQ kopienu?

Lauzt stereotipus vienmēr ir sarežģīti. It sevišķi, ja tas attiecas uz identitātes jautājumiem. Mūsdienu jauniešiem ir pieejama plaša informācija. Nepastāv cenzūras, tādēļ jauniešu redzesloks netiek sašaurināts. Jaunā paaudze iespējams ir drosmīgāka un gribas cerēt, ka situācija nākotnē mainīsies.

Viens no argumentiem, kādēļ cilvēki baidās izkāpt ārā no skapja, ir bailes pazaudēt darbu. Kā tu tiki galā ar šo jautājumu?

Strādāju par viesmīli viesu apkalpošanas jomā. Viesmīlis ir tas, kurš ir visatvērtākais. Viņš ir pa vidu gan starp viesiem, gan starp darbiniekiem. Nekad neesmu jutis spiedienu savā virzienā. Uzskatu, ka šīs bailes pazaudēt darbu tādēļ, ka esi LGBTQ kopienā, ir nepamatotas. Ja spēsi sevi pierādīt kā labu darbinieku, nekas slikts nenotiks. Darba devēji meklē kompetentu darba spēku.

Kam izgāji cauri, kad pieņēmi lēmumu – esmu gatavs izkāpt no skapja pavisam?

Tas notika pēc šī uzaicinājuma intervijai. Aprunājos ar draugiem, kā tas būs. Viņi teica, vai tiešām tevi tas satrauc? Pat, ja informācija ātrāk nonāks līdz vecākiem, esmu gatavs. Draugu vidū izkāpšana no skapja jau notikusi.

Esi arī “Mozaīkas” biedrs?

Neesmu, bet ļoti vēlētos. Man ir idejas, kā par LGBTQ kopienu varētu stāstīt ar deju palīdzību. Ļoti daudz deju veidu attīstījušās tieši LGBTQ kopienā. Piemēram, mūsdienās populārais vogue, waakings un daudzi citi. Cilvēki tika diskriminēti un radās deja. Gribu caur dejām sabiedrībai stāstīt par LGBTQ kopienu.

Tev joprojām ir deju studija?

Nav. Dejoju pats sev. Esmu mēģinājis dejot arī klubos. Arī Top klubā. Jūtu, ka pašlaik man nepieciešams laiks sev un sevis atjaunošanai. Šo vasaru arī veltu sev.

Varbūt tevi redzēsim ar dejām kādā no nākamajā gadā plānotajiem Praida pasākumiem, kas notiks Latvijā?

Iespējams. Man ļoti patīk ideja, ka Latvijā nākamgad Praids tiks svinēts 100 dienu. Latvijas iedzīvotājiem 100 dienas nāksies pastiprināti pieņemt ideju, ka LGBT kopiena ir tepat līdzās. Iespējams, radīsies diskusijas, kādēļ vēlamies būt pārāki? Bet tā nav, mums vienkārši ir, ko teikt.

Mēs esam daļa no sabiedrības, tādi paši cilvēki kā citi, kas stiprina Latvijas ekonomiku, stiprina pasaules ekonomiku, ir darba spējīgi un veicina izaugsmi.

Ko ieteiktu tiem lasītājiem, kuri ir ceļā uz izkāpšanu no skapja?

Nezaudējiet garu! Esam cīnītāju tauta. Mums jāspēj saprast, kas mūs vieno. Mums jābūt spēcīgiem. Vispirms līdz galam jāpieņem sevi un tad arī sabiedrība tevi pieņems. Neatkarīgi no vecuma – ja jūti, ka tas ir tavs, nebaidies par šiem jautājumiem runāt, kādam jautāt. Noteikti Latvijā atradīsies cilvēki, kas sniegs atbalstu, kā tas notika arī ar mani. Bieži vien man ir jautājuši, vai es to darītu otrreiz? Vai otrreiz izkāptu no skapja? Noteikti! Tikai otrreiz es to izdarītu vēl ātrāk. Vēlu ikvienam izpētīt sevi, iepazīt sevi līdz galam un atzīt pats sev, kas esi. Pieņem sevi un sabiedrība tevi pieņems.

Kintija Bulava, www.pride.lv
Foto: no personiskā arhīva.