Eiropas efekts
Kārlis Streips, speciāli www.pride.lv
Balsoja vienreiz, neizdevās. Balsoja otru reizi, neizdevās. Balsoja trešo reizi, neizdevās. Balsoja ceturto reizi, neizdevās. Balsoja piekto reizi – izdevās. Runa ir par Ukrainas parlamentu un par likumu, kas nodarbinātības jomā aizliedz diskrimināciju pret LGBT cilvēkiem. Vēl 5. novembrī par to nobalsoja vien 117 no 450 deputātiem. Savukārt 12. novembrī to atbalstīja jau 234 deputāti, tātad – mazliet vairāk par pusi.
Vai Ukrainas parlamentāriešos piepeši radās apgaismība? Nebūt ne. Iemesls, kāpēc minēto likumprojektu aktīvi atbalstīja Ukrainas prezidents Porošenko (un, protams, ne tikai viņš) bija tāds, ka Eiropas Savienība bija skaidri pateikusi – nebūs likuma, Ukrainai bezvīzu līgumu ar ES neredzēt kā savas ausis. Prezidents Porošenko, savukārt, bezvīzu līgumu ir izvirzījis kā būtisku soli Ukrainas centienos izmukt no Krievijas ķetnām un kļūt par eiropeisku valsti.
Lasītāji varbūt atcerēsies, ka līdzīga situācija savulaik radās arī mūsu valstī. Tas bija 2006. gada septembrī, un arī mūsu “gudrās galvas” sākumā bija pateikušas, ka LGBT cilvēkiem nekāda aizsardzība nepienākas. Tas bija laiks, kad Saeimā darbojās tādas pietiekami odiozas personas, kā “cilvēka tiesību eksperts” Jānis Šmits, kurš minēto diskusiju laikā centās uzturēt domu, ka diskriminācija pret gejiem ir pieņemama tāpēc, ka Bībelē ir teikts, ka būt par geju ir slikti. Deputāti jau bija paguvuši apstiprināt bēdīgi slaveno 110. Satversmes pantu par laulības definīciju, droši vien dažam labam likās, ja reiz tā, tad kāda var būt runa par darba tiesībām?
“Nelaime” bija tāda, ka diskriminācijas aizliegums darba jomā bija Eiropas jautājums, runa bija par pietiekami konkrētu direktīvu, kura visām dalībvalstīm ir obligāta. Toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga konkrēti šī iemesla dēļ deputātu sastrādāto atmeta atpakaļ, un beigu beigās 45 “gudrās galvas” saprata, ka noraidījuma gadījumā pret Latviju tiktu vērstas sankcijas, un tāpēc grozījumus atbalstīja (35 balsoja pret, trīs atturējās, 17 nebalsoja vispār). Ukrainā acīmredzot notika līdzīgs process. Arī tur notika liela gaušanās par “kristīgām tradīcijām” un visu pārējo, bet ar laiku veselais saprāts par to, ka vienas sabiedrības grupas dēļ liegt visiem Ukrainas pilsoņiem tiesības brīvi ceļot Eiropā, acīmredzot guva virsroku.
No tā, protams, neizriet, ka Ukrainā (vai Latvijā) tagad ar LGBT lietām viss ir kārtībā. Šovasar Kijevas Praida pasākumā kāds cilvēks meta bumbu, kas bija piepildīta ar naglām. Vienīgais, kas tika ievainots, bija policists, Ukrainas LGBT kopiena pēcāk savāca nepieciešamos līdzekļus viņa ārstēšanai slimnīcā. Ukrainā, tāpat kā pie mums, nav nekādas runas “lielajā politikā” par laulību tiesībām u.tml., bet tomēr par minētajiem 234 deputātiem Ukrainas parlamentā jāsaka “malači.”
Taču tajā pat laikā vērts tomēr piefiksēt to, cik ļoti nozīmīgas mūsu kopienas dzīvē ir starptautiskās instances. Savulaik Eiropas padome pieņēma sēriju rekomendāciju par vispārējo diskriminācijas izskaušanu pret LGBT cilvēkiem, arī Latvijas pārstāve balsoja par. Citreiz portālā esmu rakstījis par to, ka Eiropas Cilvēka tiesību tiesa salīdzinoši nesen Itālijai pateica, ja reiz valstī ir partnerattiecību likums heteroseksuāliem pāriem, nav nekāda iemesla tādu liegt viendzimuma pāriem. Laikā, kad mūsu “gudrās galvas” diskutēja minēto darba likumu grozījumu, ļoti nozīmīgu artavu deputātu mudināšanā nodrošināja hrestomātiskā cilvēka tiesību organizācija “Amnesty International.” Savukārt, kā visiem zināms, Amerikā tā bija Augstākā tiesa, kura pateica visiem ASV štatiem, ka aizliegums pret viendzimuma laulībām neatbilst Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijai. Lūk, kā.
Civilizētai un demokrātiskai valstij tomēr nepieklājas vienai konkrētai sabiedrības grupai pateikt, ka nē, jūs mūsu sabiedrībā neesat piederīgi vai vajadzīgi, un tāpēc jūsu tiesības mums ir pilnīgi pie vienas vietas. Te paralēles var vilkt ar bērniem un vecākiem. Bērnam var likties, ka labāk ir spēlēties nekā mājasdarbus veikt. Vecāki ir tie, kuri pasaka, ka nē, vispirms tie mājasdarbi un tikai pēc tam tās rotaļas, jo vecāki zina, ka bērna dzīvē izglītība ir svarīgāka par basketbolu vai futbolu. Līdzīgi, Eiropas valstīm un sabiedrībām var likties, ka geji ir pretīgi un tāpēc nav atbalstāmi, bet ir “mammas” – Eiropas Savienība, Eiropas Padome, Eiropas Cilvēka tiesību tiesa, lai pateiktu, ka nē, sabiedrība tomēr ir viens vienots kopums, un tāpat kā nav pareizi no tās izraidīt cilvēkus ar citu ādas krāsu, citu dzimumu, citu tautību, citu ticību, citu garīgo vai fizisko statusu, tāpat nav pareizi no tās izraidīt cilvēkus ar citu dzimumorientāciju. Latvijas parlaments to saprata (vai, pareizāk sakot, bija spiests to saprast) 2006. gadā, Ukrainas parlaments to saprata pirms pāris nedēļām. Abos gadījumos tas ir tikai viens solis no daudziem, bet vismaz nu tas ir sperts.