Gandrīz gads pēc Twitter paziņojuma “Esmu lepns, ka esmu gejs”
#Proudtobegay
Ekskluzīvā intervijā informācijas platformai www.pride.lv Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atklāj, kas viņa dzīvē mainījies pēc tam, kad viņš sabiedrībai atklāja, ka ir gejs, kādēļ šajos atklāties vai neatklāties jautājumos tomēr nevajadzētu viens otram dot padomus, kā arī runājam par to, kam Latvijā būtu jānotiek, lai beidzot tiktu pieņemts Kopdzīves likums.
Kam būtu jānotiek, lai pie mums pieņemtu Kopdzīves likumu?
Domāju, ka pēc kāda zināma laika sabiedrībai un politiķiem vēl vairāk kļūs skaidrs, ka ir vesela rinda problēmu, kuras jādeklamē cilvēkiem, kas nav devušies laulībā. Tie ir jautājumi, kas nav aktuāli tikai viendzimuma pāriem, bet ikvienai sievietei un vīrietim, kuri kaut kādu iemeslu dēļ laulību nevēlas formāli reģistrēt. Tās ir mantojuma tiesības, ārstniecības likuma normas, kriminālprocesu gadījumā tiesības liecināt vai neliecināt, savā ziņā tie ir arī pretkorupcijas jautājumi, kad satraucamies, vai sievas/vīra firma saņem pasūtījumus... Tas ir plašs jautājumu loks, kas jebkurā gadījumā būs jārisina. Diemžēl šobrīd diskusijas centrējas par vērtībām un morāli. Bet domāju, ka pamazām izpratne sāk veidoties. Zinu, ka ir atzīts, ka varbūt nerakstot atsevišķu likumu, atsevišķos likumos šādi tādi jautājumi ir jāsakārto. Vajadzīgs laiks, pacietība un zināms skaidrojošs darbs.
Kā jums šķiet, kādēļ šobrīd Latvijā politiķi diezgan atturīgi izturas pret LGBT jautājumu komentēšanu un risināšanu?
Tas ir zināmais padomju mantojums. Arī informatīvā plūsma no kaimiņvalsts kanāliem šos jautājumus padara samērā nepopulārus plašos sabiedrības slāņos. No otras puses ir tomēr arī politiķi, kas šos jautājumus komentē, kas ir virzījuši iniciatīvas. Nemetīsim visus pār vienu kārti kā vienmēr. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Politiķiem ir savs elektorāts – kāds liberālāks, kāds konservatīvāks. Tomēr kopumā paskatoties uz mūsu vēsturi kaut vai pēdējo 10 gadu laikā, redzam, ka šie jautājumi un izpratne ir attīstījusies pozitīvā virzienā. Mēs nevaram gaidīt, lai cilvēki – vienalga, vai tā būtu politiķu grupa vai plašāka sabiedrība – vienā rīta pieceltos ar pavisam citu izpratni par daudzām lietām. Mēs esam daudz darījuši, lai mūsu valsts pēc neatkarības atjaunošanas veidotos par demokrātisku tirgus ekonomiku. Esam iestājušies Eiropas Savienībā, NATO. Ir notikušas milzīgas pārmaiņas. Šīs pārmaiņas turpinās. Ne tikai ārā uz ielas, bet arī cilvēku prātos un domāšanā. Domāju, ka vēl pēc pieciem gadiem mēs par šiem jautājumiem runāsim vēl pavisam citādāk.
Mēs jūnijā redzējām, kā Amerikas Savienoto Valstu Augstākā Tiesa sprieda par viendzimuma laulībām. Cik gadus vajadzēja, lai viņi līdz tam nonāktu. Arī Amerikā nekas nenotika vienas dienas laikā. Nebrīnīsimies, ka arī Latvijai ir vajadzīgs laiks.
Ko Latvijai vajadzētu ņemt vērā un mācīties pēc Itālijas gadījuma, kad viņu homoseksuāls pāris uzvarēja tiesas prāvā Eiropas Cilvēktiesību tiesā?
Konkrētais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums attiecas uz gadījumu Itālijā. Protams, tas ir zināms signāls par to, kādā virzienā domā Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Taču tā kā es esmu arī ministrs, kurš lielā mērā atbild par Ministra Kabineta pārstāvju darbu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, es šobrīd negribētu un es atturētos no kaut kādiem komentāriem, jo var gadīties, ka mums šis jautājums būs jāskata arī kā valdības pozīcija Ministru Kabinetā. Bet Līces kundze, kas ir pārstāve šajā tiesā, jau ir komentējusi, ka tiesas spriedums ir signāls par to, kādā virzienā strādā tiesa.
Ir daudzas Eiropas Padomes valstis. Šeit es aicinātu nejaukt, tā nav Eiropas Savienības tiesa, bet tā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas aptver plašāku valstu loku, tostarp arī Krieviju, Ukrainu un daudzas citas valstis ārpus Eiropas Savienības. Ir jāņem vērā, ka šī indikatūra veidojas. Jautājums par to, ka valstij kaut kādā veidā jāregulē kopdzīve, jādod juridisks rāmis, ir aktuāls.
Kas jūsu dzīvē mainījies pēc tam, kad atklāti paziņojāt savu seksuālo orientāciju?
Nekas... Nekas. Es pat savulaik domāju, ka būs lielāka megahistērija, bet varu teikt, ka manā dzīvē nekas īpaši nav mainījies. Tas arī liecina par to, ka sabiedrības apziņa – cilvēki – ir daudz labāki, nekā dažreiz viens otrs gribētu to mālēt.
Pride.lv veicām aptauju, kur mūsu lasītāji atklāja, ka pamatā ir trīs baiļu tipi, kādēļ viņi nevēlas atklāties. Tās ir bailes, ka atlaidīs no darba. Tās ir bailes no sabiedrības nosodījuma. Un tās ir bailes/nevēlēšanās sāpināt mammu. Ko jūs varat teikt no savas pieredzes – ir vērts no tā baidīties?
Es domāju, ka katram tas ir dziļi individuāls lēmums. Katram ir savi apsvērumi. Tas, ko vismazāk vajadzētu darīt – mēģināt piespiest kādu vai nu darīt to, vai nedarīt to. Lai nu katrs tiek galā ar šiem jautājumiem, pirmkārt, pats. Šeit nebūs nekādu universālu recepšu. Vismazāk šobrīd vajadzētu nodarboties ar padomu došanu vai receptūru. Tie ir dziļi individuāli lēmumi. Tie cilvēki, kas grib to darīt – atklāt sevi – viņi ir nogājuši savu individuālu ceļu un ir tam gatavi. Tie, kas to nevēlas darīt, tās ir viņu tiesības. Esmu jau agrāk to teicis intervijās un atkārtošu, mums arī ir jāizvairās no kaut kādas abpusējas vēlmes šos jautājumus kārtot agresīvi. Jo tas tiks darīts pēc dziļi individuāla izvērtējuma, jo vairāk cilvēku šim procesam izies cauri, jo varbūt lielāka notiks arī sabiedrības maiņa. Kā redziet, mani no darba vēl neviens nav atlaidis.
Sarunas noslēgumā vēlos jautāt, vai jūs pieņemtu pride.lv ielūgumu uz pasākumu “satikšanās ar mūsējiem, kas arī ir izkāpuši no sava skapja”, kas notiks 11. novembrī?
Baidos, ka nē, jo 11. novembris ir Lāčplēša diena. Man kā Ārlietu ministram jāapmeklē ļoti daudz oficiālu valsts pasākumu. Tas datums tāpat kā 18. novembris vienmēr ir aizpildīts no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bet jebkurā gadījumā – vēlu visiem veiksmi šai pasākumā.
Kintija Bulava, www.pride.lv