Jolanta Cihanoviča: “Viduslaiku domāšana Latvijā mani smacēja nost”

Jolanta Cihanoviča: “Viduslaiku domāšana Latvijā mani smacēja nost”

2017. gada 6. septembris

Izšķirošo soli – pārcelties ar savu sievu no Latvijas uz dzīvi Lielbritānijā – Jolanta Cihanoviča spēra pirms aptuveni pusotra gada, 2015. gada decembrī. Viņa atstāja dzīvi Latvijā, jo Latvijas likumdošana neatbalsta viņas vēlmi precēties ar savu partneri, kuru viņa mīl.

Kas mainījies pēc tam, kad izkāpāt no skapja? Šķiet, tas bija viens no iemesliem, kādēļ aizbraucāt no Latvijas.

Tieši tā. Bet tā nebija mana pirmā izkāpšana no skapja. Tas, ko konstatēju – nav iespējams vienreiz iziet coming out procesu un uzskatīt, ka visi par visu jau informēti. Visu laiku ir jākāpj un jākāpj no tā skapja ārā. Tas saistīts ar to, ka gan cilvēki, kas ir ap mani, mainās, gan arī kādreiz varbūt pārvērtēju izkāpšanas apmēru. Nopublicējos avīzē un domāju, ka visi to būs lasījuši un tad jau ar to viss pateikts, bet tā nav. Coming out ir nebeidzams process. Toreiz, kad aizbraucu no Latvijas, es skaidroju, kādēļ man nav iespējas palikt Latvijā. Bija liela rezonanse, daudz cilvēku par to runāja. No valsts bija tāda attieksme – jā, jums abām jābrauc prom, jo valstī tādi likumi, ka viendzimuma pāris nevar precēties. Sorry. It kā likumi būtu kā gadalaiki, kurus nevar mainīt.

Mans darbs ir starptautisks, tādēļ aizbraucot, man nebija jāupurē viss un jāsāk dzīve no sākuma. Mans stāsts ir ļoti pozitīvs. Pārcēlāmies uz Lielbritāniju un varēju turpināt darbu, kuru jau biju darījusi. Izbaudu, kā tas ir, ka varu dzīvot sabiedrībā, kurā jūtos kā cilvēks. Man nav jāslēpjas. Cilvēki Lielbritānijā ir izglītotāki. Ir sajūta, it kā no viduslaiku domāšanas esmu aizbraukusi uz dzīvi izglītotā sabiedrībā. Lielbritānijā brīvi varu runāt par to, ka man ir viendzimuma attiecības. Varam visur iet kopā. Ja kaut kur pieminu – hei, tā ir mana sieva – cilvēki to pieņem. Nekad nav nācies saskarties ar negatīvu attieksmi. Es baudu dzīvi Lielbritānijā. Pie labā pierod. Bet man jāatceras, ka visur tā nav.

Kā gatavojāties tik publiskam coming out procesam un dzīvei Lielbritānijā?

Plānojām. Vajadzēja zināt, kā dzīvosim Lielbritānijā, kā darīsim. Kā visu samenedžēt tā, lai varam kvalitatīvi dzīvot. Tas bija diezgan laikietilpīgs process, un bija tā vērts. Biju gatava, ka būs daļa klientu Latvijā, kas pēc manas atzīšanās, pārstās sadarboties ar mani. Tā arī bija. Bet šādu klientu skaits nebija tik liels, lai par to justos slikti. Bija ļoti, ļoti daudz atbalstošu cilvēku ap mani. Agrāk, kad lasīju citu izkāpšanas no skapja stāstus, ievēroju, ka cilvēki stāsta, ka ap viņiem bijuši ļoti daudz atbalstošu cilvēku. Toreiz domāju – vai tiešām tā ir. Bet ir! Daudz cilvēku ir atbalstoši. Tas dod arī iespēju būt atklātai pašai par sevi. Noņem lielu slogu, un tas ir tā vērts.

Pašlaik, kad ik pa laikam atbraucat uz Latviju, ir sajūta, ka Latvijas sabiedrība kļūst iejūtīgāka pret LGBT kopienas jautājumiem?

Man ir divas atbildes. Dzīvoju, tā saucamajā, burbulī – tiekos ar cilvēkiem, ar kuriem tiekos, strādāju ar izglītotiem cilvēkiem, kuri daudz ceļojuši, kuri strādā lielos uzņēmumos un kuriem ir plašs redzes loks. Viņu attieksmi un dzīves skatījumu nevaru attiecināt uz visu Latvijas iedzīvotāju attieksmēm. No otras puses – kad atbraucu uz Latviju, esmu viena, dzīvoju viesnīcā. Man nav lielas saskares ar daudz cilvēkiem, lai demonstrētu savu identitāti. Man ir bijušas diskusijas par šo tēmu Facebook. Diskusija, kuru uzsāku, bija par fotogrāfi, kura atteica fotosesiju viendzimuma pārim. Daudz cilvēku, kas iesaistījās diskusijā, bija savos viedokļos skarbi un nosodoši, bet arī to nevar attiecināt uz visu sabiedrību kopumā.

Vai var atrast Latvijā vidi, kurā LGBT cilvēki jūtas komfortabli? Jā. Vai varētu būt labāk? O, jā, noteikti!

Kamēr pats nepiedzīvo, ka var būt citādāk – ka var dzīvot brīvā sabiedrībā – tikmēr grūti saprast, ka var būt labāk. Latvijā sanāk dzīvot pret straumi, un tas nogurdina.

Liels solis situācijas uzlabošanai būtu Latvijas likumdošanas sakārtošana, lai dotu iespēju viendzimuma laulībām.

Tā ir. Pie mums Londonā uz tikšanos bija atbraucis valsts prezidents Raimonds Vējonis. Pieteicos un aizgāju uz šo tikšanos. Viņš aicināja Londonā dzīvojošos atgriezties Latvijā. Uz tikšanos bija ieradušies Londonā dzīvojošie, kuri tur jau ir iedzīvojušies, kuri maksā savus nodokļus Lielbritānijā un spēj labi šajā valstī funkcionēt. Tie nebija bezdarbnieki vai bezpajumtnieki. Vējonis teica, ka esam gaidīti atpakaļ Latvijā. Jautāju, kā tas ir manā gadījumā. Es varu atgriezties, bet vēlos to darīt kopā ar savu laulāto cilvēku. Respektēju, ka valsts prezidentam ir attiecības, un viņš uz Lielbritāniju bija atbraucis kopā ar savu laulāto cilvēku, es vēlētos, lai arī mana valsts respektētu to, ka man ir attiecības.

Valsts prezidents atbildē bija izvairīgs, viņš teica, ka Latvijā ir tādi likumi. Viņš pat neteica vārdu diemžēl. Viņš vienkārši teica, ka varu viena pati atgriezties. Biju gaidījusi, ka viņš teiks, ka viņam ir žēl, ka mēs atstumjam cilvēkus, ka paši veidojam šādu sabiedrību un ka šo situāciju vajadzētu mainīt. Viņš tā neteica.

Ziņa, ko esmu saņēmusi no Latvijas valsts – Latvijā neesmu īsti gaidīta. Kaut gan es palīdzu uzņēmējiem Latvijā turēt līdzi pasaules notikumiem. Bet dzīvot man ir labāk citur. Domāju – tāda neesmu vienīgā.

Kā aizrit jūsu ikdiena Lielbritānijā?

Ļoti jauki. Mana ikdiena nav ekstravaganta. Nedzīvoju kaut kādu LGBT cilvēka dzīvi, kas ir ļoti atšķirīga no citiem cilvēkiem. Principā mana dzīve nav atšķirīga. Strādāju, ir savi projekti, savs biznesiņš. Braucu uz Latviju kā biznesa konsultante. Latvijā kopš 2002. gada esmu vadījusi projektus un apmācības uzņēmumiem, lai tie būtu efektīvāki. Man palīdz gan psiholoģiskās, gan biznesa zināšanas, gan stratēģiskās plānošanas zināšanas. Pašlaik ir vairāk projektu ārzemēs, mazāk Latvijā. Pieprasījums ir. Jūtos priecīga, ka man nebija no visa jāatsakās. Arī daudzi mani draugi dzīvo ārzemēs. Mainot savu dzīvesvietu, man nebija daudz jāzaudē.

Kam izgājāt cauri, kamēr pieņēmāt lēmumu pārcelties uz Lielbritāniju? Bija arī bailes?

Jā. Daudz domāju pirms pieņēmu lēmumu. Bija iespējami dažādi varianti. Bet man bija sajūta, ka tā, kā bija līdz šim, nevar vairs turpināt. Iepriekšējā dzīve mani smacēja nost. Biju ielikusi sevi tādā dzīvē, kurā esmu tikai kā instruments, kas pelna naudu un brauc ar lepnu mašīnu. Tā varēju turpināt, bet negribēju. Redzēju, ka pasaule mainās. Argumenti, ka Latvijā tā vienmēr ir bijis, tas mani neapmierināja. Gribēju plašākas domāšanas sabiedrību. Šeit nav runa tikai par LGBT kopienas jautājumiem. Par sievietēm un vīriešiem sabiedrībā, par vecumu, par izskatu… Par daudz ko. Kad sāc runāt ar cilvēkiem Latvijā, ļoti bieži atklājas viduslaiku domāšana. Tā mani smacēja nost.

Negribēju arī slēpt savas attiecības. Nekad nav bijusi vēlme melot. Ļoti interesanti, ka cilvēkiem gribas otru ierāmēt. Kad cilvēki uzzina, ka esmu psiholoģe, bieži ieliek rāmī – izskatās sakarīga un droši vien heteroseksuāla. Kad uzzina, ka man ir viendzimuma attiecības, redzu, ka automātiski mani pārliek citā rāmītī.

Pat LGBT kopienas cilvēki, kad mani satiek, domā – esmu lesbiete, bet es neesmu. Jūtu sevi kā panseksuālu cilvēku, jo veidoju attiecības ar personību. Tas paliek nesaprotami, man saka – nē, tu esi lesbiete, tikai pati to noliedz.

No vienas puses man saka, ka esmu heteroseksuāla, no otras puses – lesbiete. Bet es pati vēlos noteikt, kas esmu. Varu pastāstīt, kā jūtos, ja otram tas ir svarīgi, bet varu arī nestāstīt. Latvijā man bija situācijas, kad draugi teica, ka viņiem ir par grūtu pasākumos redzēt mani kopā ar partneri, lai labāk citreiz braucu viena. Protams, ar to arī šīs draudzības izbeidzās. Man ir daudz draugu un tie nav vienīgie, lai sevi ierobežotu un turpinātu satikties ar viņiem. Attiecības daudzām lietām uzliek jautājuma zīmi.

Vai jūsu attiecībās ar partneri arī kaut kas mainījās pēc coming out?

Nē. Izlemjot izkāpt no skapja, galvenais iemesls, kādēļ to darīju – gribēju paskaidrot, kādēļ braucu prom no Latvijas. Man riebjas, ka visi saka, ka cilvēki aizbrauc, jo nav kur strādāt vai algas par zemu. Nē, cilvēki aizbrauc arī tādēļ, ka vēlas dzīvot cilvēcīgākā sabiedrībā. Tādā sabiedrībā, kurā ir iespēja dzīvot godīgam par sevi un domāt par sevi. Latvijā cilvēki bieži baidās aizdomāties par sevi. Man ir meita. Arī viņa ir aizbraukusi. Viņa to izdarīja pirmā. Nevis materiālu apstākļu dēļ, bet tādēļ, ka Latvijā jutās par šauru. Londonā ir daudz jaunu ideju, mākslas, viedokļu. Liela dažādība, kas palīdz augt un piedzīvot jauno.

Runājot par savām attiecībām, vecākus nostādījām fakta priekšā. Vecāki ir atbalstoši un moderni domājoši. Nebija nekādu izaicinājumu.

Izkāpjot no skapja, viegli bija tas, ka profesionāli dzīve bija nostabilizējusies. Nebiju atkarīga no kāda attieksmes, lai tas mani varētu sagraut. Ikdienā mainījās tikai dzīvesvietas valsts. Cits nekas būtisks nav mainījies. Attiecībās paliekam tādas pašas. Mūsu attiecības balstītas attiecībās, nevis tajā, ko kāds par tām domā.

Kā apprecējāties?

Apprecējāmies tad, kad izlēmām pārcelties uz Lielbritāniju. Mana partnere ir 3. valsts pilsone, precējāmies arī vīzu nolūkā. Šo jautājumu pirms tam centāmies citā veidā risināt Latvijā. Mana partnere Latvijā dzīvoja piecus gadus, studēja, mācījās latviešu valodu, integrējās. Gribējām, lai viņa iegūst Latvijas pilsonību. Bet tad vienā brīdī uzzinājām, ka tādēļ, ka mana partnere Latvijā dzīvojusi kā studente, viņai nodzīvotais gadu skaits Latvijā skaitās kā puse no gadu skaita. Bija jāsāk viss no jauna un sapratām, ka to nevēlamies darīt. Mēs gribējām apprecēties un informēt par to valsti, nevis prasīt valstij atļauju un taisnoties, kādēļ esmu tāda, kāda esmu. Šāda prakse palikusi Latvijā no padomju gadiem, kad cilvēkiem valstij vajadzēja par kaut ko atskaitīties. Palieciet ar saviem viduslaikiem savos viduslaikos. Negribu iejusties un pieņemt to, ja valsts nepieņem un nesaprot mani.

Apprecēties ir forši. Vai tas kaut ko attiecībās maina? Nē. Bet tas dod drošības sajūtu un garantiju. Mēs esam ģimene. Arī tad, ja citās valstīs, kā piemēram Latvijā, skaitāmies neprecētas.

Mūsu kāzas bija mazas un intīmas. Jā vārda pateikšana viena otrai – tas bija pasākums mums pašām. Neaicinājām lielu skaitu draugu un radinieku. Izvēlējāmies mazas kāzas un kopīgus ceļojumus pēc tām.

Kā Lielbritānijā pieņem LGBT kopienu?

Sabiedrība tur pieņem dažādību. Izglītotās sabiedrības daļā ir ļoti pieņemoša attieksme gan pret LGBT kopienu, gan pret citām sabiedrības dažādajām daļām. Veci cilvēki nesaka, ka ko tad viņi vairs.. Nē, viņi arī 70 gados iet uz dejām un dejo visu nakti. Viņiem patīk uzvilkt apģērbu, kādu vecmāmiņas Latvijā nekad nevilktu. Viņi ir lietu kursā par mūsdienu komiksiem un jauniešu filmām. Viņi uztaisa tetovējumu. Lai saprastu savus mazbērnus, vecmāmiņa iet uz veikalu un nopērk grāmatu par subkultūru. Viņiem tas liekas forši.

Man ir paziņa, kurš ir jau vecāks par 60 gadiem un kuram ir gara bārda. Vienu nedēļu viņš krāso savu bārdu spilgti rozā, citu – spilgti zilu. Viņš nav LGBT kopienas cilvēks, bet viņam patīk eksperimentēt. Tas dod brīvības sajūtu. Lielbritānijā cilvēki negrib saviem bērniem aplauzt spārnus. Viņi grib, lai bērni iepazīst sevi un savu kultūru. Šķiet, tas britos saglabājies no impērijas laikiem – viņu pašcieņa. Pašcieņa prasa to, lai pret sevi izturies nopietni. Nevis lauz sevi, bet iedziļinies sevī.

Latvijā esam tik ļoti traumēti ar padomju sistēmu. Cilvēkos tik dziļi ir iesakņojusies domāšana – ja esi atšķirīgs, var atnākt zaļie cilvēciņi, kas tevi kaut kur aizvedīs, tu zaudēsi darbu… Tādēļ tik daudz cilvēku mēģina būt normāli, nevis tādi, kādi ir, bet normāli.

Tikko cilvēks sevi ieliek šajā normalitātē, tas apdraud viņa labsajūtu un dzīvesprieku. Viņš neredz iespēju pārmaiņām. Mums ir mācīts nebūt lepniem un priecāties par sevi, bet būt kā visiem – atražot ierasto un pierasto. Satraukties, ko kaimiņu tante par tevi padomās. Sevi lauzt, lai tikai tā tante par tevi nedomātu. Bet izrādās, tā tante nemaz nedomā par tevi, jo viņa domā pati par sevi. Latvijā daudzi cilvēki baidās no pārmaiņām.

Vai plānojat atgriezties Latvijā?

Tas ir atkarīgs no Latvijas. Pašlaik bumbiņa ir Latvijas rokās. Kamēr netiks pieņemts likums par viendzimuma laulībām, tikmēr neatgriezīsimies. Ja Latvija pieņems likumu, tad skatīsimies. Pašlaik jau nav tā, ka turam visu dzīvi gatavības stāvoklī un tādēļ netukšojam pārvākšanās kastes. Ja dzīve Lielbritānijā būs nostiprinājusies, iespējams arī neatgriezīsimies. Vai man ir svarīgi saglabāt saikni ar Latviju? Jā. Vai tā ir vieta, kurā varu runāt latviski? Jā, bet varu to darīt arī Lielbritānijā. Bet man gribas, lai Latvijai veicas. Bet tas, kā es to definēju, diemžēl nav tas, kā to definē politiskās partijas, kuras pašlaik Latvijā ir pie varas.

Vēlos lepoties ar savu valsti. Bet man to ir grūti darīt tikai tādēļ, ka Latvijā esmu piedzimusi. Man gribas lepoties ar valsti tāpēc, ka tā izturas pret cilvēkiem tā, kā es uzskatu, ka tas ir pareizi. Gribu sajust, ka man Latvijā ir sava vieta. Tādējādi pašlaik tas, vai atgriezīsimies, atkarīgs no turpmākajiem valstiskajiem notikumiem viendzimumu laulības kontekstā.


Kintija Bulava, www.pride.lv
Foto: no personiskā arhīva


Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!