Savu vientulību kompensēju, gleznojot vīriešus

Savu vientulību kompensēju, gleznojot vīriešus

2018. gada 28. janvāris

Apmeklējot TOP klubu, pievērs uzmanību bārā esošajai gleznu personālizstādei. Dmitrijs Bitjukovs, kurš ir šo gleznu autors un pasaulē iecienīts mākslinieks, ar savu pirmo personālizstādi Rīgā vēlas, lai katrs, kuru gleznas uzrunā, tajās atrod savu stāstu un atbildes. Bet tas nav viss. Dmitrija mākslinieciskais ceļš ir tikai sācies.

Kā aizsākās tavs dzīvesceļš pretī gleznošanai?

Cik sevi atceros, vienmēr esmu zīmējis. Jau kopš pašas bērnības. Daudziem bērniem patīk zīmēt, īpaši bērnudārza vecumā. Kad bērni paaugas, šī interese pēc zīmēšanas samazinās, bet ne man. Bērnībā daudzi pieaugušie pus pa jokam bieži man teica: „Izaugsi, būsi mākslinieks!”. Es šos vārdus īsti nopietni neuztvēru, jo bērnībā mans sapnis bija kļūt par ārstu. Vidusskolas pēdējās klasēs zīmēšana pierakstu kladēs kļuva par manu galveno nodarbošanos praktiski visās stundās. Es bieži atceros, kā mani bāra angļu valodas skolotāja: „Dima, tagad nav zīmēšanas stunda! Skaties uz tāfeli, tas ir svarīgāk!”, un es viņai atbildēju: „Nē, man zīmēšana ir svarīgāka.” Man izrādījās taisnība, kaut gan pat tad es neticēju, ka gleznošu gleznas un tiešām savu karjeru saistīšu ar mākslinieka profesiju.

Pēc vidusskolas beigšanas, aizgāju studēt interjera dizainu. Tur ieguvu mākslinieka profesiju, apguvu jaunu zīmēšanas tehniku ar akvareļiem un glazūru. Man šī tehnika tik ļoti iepatikās, ka sāku tajā zīmēt arī savā brīvajā laikā, ārpus studijām. Šajā tehnikā tapa manas pirmās gleznas. Tobrīd joprojām zīmēšana bija tikai mans hobijs. Pēc studijām, sāku strādāt savā profesijā, biju interjera dizainers, bet ļoti vīlos savā darbā.

Atklāju, ka man nepatīk strādāt ar cilvēkiem un izdabāt viņu vēlmēm. Es radīju interjeru, kur visi elementi viens otru papildina, kurā ir mākslinieciska ideja un kāds stāsts, bet pasūtītājs to ierauga un sāk idejā iejaukties, rezultātā mana interjera ideja tiek nogalināta.

Tādas situācijas notika bieži. Tad es sāku apzināties, ka manī dziļi dziļumā mīt mākslinieks: tas, kurš rada, necieš, ja kāds iejaucas un sāk diktēt noteikumus. Tikai pats mākslinieks var izlemt, kā jāizskatās gala rezultātam un tādam jāpaliek līdz pašām beigām tieši tādam. Biznesā šāda domāšana un darbošanās neder, jo vienmēr jārada, ņemot vērā pasūtītāja vēlmes un gaumi. Tā es atstāju savu darbu interjera dizainā, un aci pret aci stājos pretī jautājumam – ko man savā dzīvē tālāk darīt?

Kā reiz tieši tobrīd Rīgā notika pirmais Eiropraids. No paziņām uzzināju, ka tajā piedalīsies Nīderlandes geju galerijas īpašnieks, un nodomāju – tā ir zīme. Savācu kaudzi savu zīmējumu un akvareļu un devos uz pasākumu, kaut nemaz nebiju pārliecināts, ka man izdosies tieši šo cilvēku satikt un pat, ja izdotos, vai viņš ieienteresēsies manos darbos? Atbildes nezināju, bet vienalga gāju.

Manī bija ļoti daudz pārdomu un šaubu. Ir ļoti grūti otram atklāt daļu savas dvēseles (katrs, kurš kādā veidā nodarbojas ar mākslu, zina, ka radot tiek atklāta kāda daļiņa dvēseles – tā daļa, kāds tu pats esi vai tāds, kāds esi kopā ar pašiem, pašiem tuvākajiem. Ja kāds neapdomīgi pasmejas vai pasaka kādu asu vārdu, tad var ievainot ļoti, ļoti dziļi). Bet ar visu to, izlēmu riskēt.

Viss beidzās labāk, nekā varēju iedomāties. Viņam ļoti patika mani darbi un viņš piedāvāja tos izlikt nākamajā izstādē, kuru viņš organizēja Amsterdamā. Tas man iedeva pārliecību par saviem radošajiem spēkiem, ļāva noticēt, ka tas, ko radu, nav nekādi atkritumi, bet tiešām māksla, kas var šķist kādam interesanta.

Līdz šai pirmajai izstādei Amsterdamā mani darbi stāvēja plauktā, tos neviens neredzēja, tikai es pats šad tad tos pārcilāju, lai paskatītos, ko esmu uzzīmējis. Gleznas tās bija man ļoti personīgas un intīmas. Pēc šīs pirmās satikšanās ar jomas ekspertu, ieguvu pārliecību un arī iekšēju spēku izmēģināt ko jaunu.

Zīmējumi, kurus līdz šim zīmēju, bija labi, bet gribēju pamēģināt gleznot kā īsts mākslinieks uz audekla. Pirmajās Amsterdamas izstādes dienās tika pārdoti uzreiz trīs mani darbi. Es to uztvēru kā lielu veiksmes zīmi. Tad es arī sapratu – tas ir tas, ar ko savā dzīvē vēlos nodarboties: darīt darbu, kas man patīk, ļaut savai dvēselei izpausties un vēl saņemt par to naudu. Varbūt šajā manā stāstā izklausās, ka viss man ir ļoti viegli izdevies, bet katram stāstam ir arī otra puse. Arī manam. Bija gan vilšanās, gan sāpes, gan neveiksmes, bet vienalga turpinu iet to ceļu, kas man patīk un sagādā prieku. Arī šobrīd turpinu gleznot. Reiz kāda vieda sieviete man teica – kad mākslinieks ir apmierināts ar savu darbu, ir apstājusies attīstība. Es joprojām līdz galam ar savām gleznām neesmu apmierināts un redzu, ko varētu uzlabot. Darbs turpinās.

Kā sākās tava sadarbība ar TOP klubu?

Patiesībā ļoti mistiski un pēkšņi. Pirms gada man uz feisbuku atrakstīja kluba pārstāvis, ka Rīgā atveras jauns klubs, kas vienlaikus arī būs mākslas platforma, un ka viņi labprāt savā klubā gribētu izvietot arī manas gleznas. Mani šī iespēja ieinteresēja. Uztaisījām dažus manus zīmējumus un izvietojām klubā. Kad jautāju, kā viņi par mani uzzināja, kā atbildi saņēmu noslēpumainu smaidu un sarunas temata plūstošu nomaiņu. Tā ka arī man pašam līdz galam nav skaidrs, kā viss patiesībā sākās, bet sadarbība izveidojusies ļoti jauka.

Kā izdomāji, ka tieši pašlaik ir īstais brīdis Rīgā atvērt pirmo personālizstādi?

Jau kādu laiku domāju, ka arī Rīgā būtu jauki atvērt savu izstādi. Īpaši pēc tam, kad izstādes bija notikušas jau Nīderlandē un Beļģijā. Gribēju, lai arī Latvijā ir iespēja apskatīt manus darbus. Latvijā nevienu mākslas jomā nepazīstu. Bija dažādas idejas, kā atvērt izstādi – sākot no tā, ka vienkārši tās jāizliek kādā telpā, kur apgrozas daudz ļaužu, līdz tam, ka man pašam jāatver pimā Baltijas geju mākslas galerija. Šo pēdējo ideju līdz galam neesmu atmetis.

Iespējams nākotnē tiešām atvēršu geju mākslas galeriju, kas tāda būs vienīgā visās postpadomju zemēs. Ja kāds šo lasot, sajūt vēlmi man pievienoties, gaidīšu ziņas.

Tā nu staigāju ar savu ideju, ka vēlos izstādi un, kā zināms, ja kaut ko ļoti vēlas, tas arī notiek. Atcerējos par TOP klubu – vietu, kura atbalsta mākslu. „Ideāls variants,” nodomāju un uzreiz jau tajā pašā vakarā aizrakstīju TOP klubam. Mana ideja klubam iepatikās un mēs ātri noorganizējām izstādi. Tagad visiem, kuriem ir interese, ir iespēja apskatīt manas gleznas arī Latvijā.

Kādu stāstu ar savām gleznām vēlies izstāstīt TOP kluba viesiem?

Patiesībā tādas vienas leģendas vai stāsta manās gleznās nav. Bet, ja skatās uz gleznām pa vienai vai arī pa grupām (un TOP klubā tās gleznas, kuras jāskatās kopā ar citām, tieši tā arī ir izkārtotas), tad var sajust gleznu nozīmi. Katram izstādes apmeklētājam ļaušu pašam sajust un izdzīvot šo gleznu stāstu – tieši tas jau ir tas svarīgākais, ļaut, lai māksla katru, kurš to vēlas un ļaujas, uzrunā. Iespējams, kāds gleznā skatīsies kā savā spoguļattēlā un saredzēs kādas līdzības pašam ar sevi. Iespējams, tas ir kaut kas tāds, ko par sevi pat nenojauš. Māksla dod iespēju pašam sevi labāk izprast. Tādēļ svarīgāks ir nevis tas, ko pats esmu ielicis gleznā, bet gan, ko skatītājs tajā ierauga.

Kādēļ tavās gleznās ir vīrieši?

Domāju, tas ir redzams – man patīk vīrieši un es viņus arī gleznoju. Ja paanalizēju savus zīmējumus no psiholoģiskā aspekta, viegli saprotu, kādēļ tā: esmu vientuļš, neesmu saticis savu mīļoto cilvēku, man nekad nav bijušas nopietnas attiecības, kaut arī vienmēr tādas esmu vēlējies, un caur saviem darbiem es kompensēju to, kā man trūkst.

Kā radās tavs mākslinieciskais rokraksts?

Daudz ko ieguvu studiju gados, kad iepazinu akvareļus, kad izzināju mākslas un arhitektūras vēsturi, kad iepazinu, kādi bija dizaina koncepti 19. gadsimta beigās, kad bija tā saucamais Art Nevo (Jūgendstila) laiks. Tad atklāju, ka, pats to nemaz nenojauzdams, zīmēju tieši šajā stilā. Man tuva ir maiga pietušētas krāsas pāreja apvienojumā ar izteiktām grafiskām līnijām. Kad sāku zīmēt ar akrila krāsām, nolēmu izmēģināt ko jaunu – košas un spilgtas krāsas, ar izteiktu gaismas un ēnu kontrastiem, vienlaikus atstājot precizitāti un grafisko formu detalizāciju. Bet ar to es neapstājos. Katru reizi, kad gleznoju, mēģinu izmēģināt ko jaunu. Man svarīga attīstība.

Kā tu pats teiktu, kas tavās gleznās ir īpašs? Kas ir tava mūza?

Ja autors pats liela savus darbus un par tiem daudz stāsta, tā, manuprāt, ir muļķības pazīme. Apkārtējiem jārunā par gleznām – vai nu labu, vai kritiku, bet nevis autoram pašam. Par mūzu runājot, tāda konkrēta mūza – viens konkrēts cilvēks – tāds man nav. Pareizāk manā gadījumā būtu runāt par radošo kanālu. Tā ir mana seksuālā enerģija, abstraktās jūtas, kas mīt manī. Savā ziņā tā ir manu iedomu uzlikšana uz audekla. Zīmēju to, ko gribētu, bet kā man nav. Varbūt tas izklausās pārāk vienkārši, bet patiesībā to, kā top glezna, ir ļoti grūti izstāstīt vārdiem. Tas ir sarežģīts process, kurā ietvertas sajūtas un emocijas, un nekā racionāla, ko varētu vienkārši parādīt vai pastāstīt. Gleznot man palīdz arī mūzika. Droši vien kā daudziem, kas darbojas mākslas jomā.

Zinu, ka tev ir sadarbība ar pasaulē nozīmīgiem žurnāliem, gada kalendāriem un konkrētiem cilvēkiem Kanādā, Lielbritānijā un citur. Kā tas viss aizsākās?

Pirmssākumi meklējami Nīderlandes izstādē izliktajos darbos. Radās jauni kontakti, mani sāka aicināt, lai sadarbotos. Tā arī tas viss sākās. Bet, ja nebūtu sadūšojies ar savu zīmējumu paku aiziet uz Eiropraidu Rīgā, nekas no tā visa visticamāk nebūtu.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Par nākotni vienmēr ir sarežģīti runāt. Cik sevi atceros, neviens no maniem daudz izlolotajiem sapņiem un plāniem tieši tā, kā izplānots, nav piepildījies. Dzīve pati izkārto visu tā, kā tam jānotiek. Tagad nebūvēju plānus. Nesteidzoties daru to, kas man patīk, un laiku pa laikam pievēršu uzmanību, vai liktenis man nav sagatavojis jaunas durvis, pa kurām ieiet? Esmu sapratis, ka tas ir daudz labāks veids, kā sasniegt mērķus, nevis lauzties ar pieri aizslēgtās durvīs vai sienā, kurā durvju nemaz nav. Iespējas atnāk tieši tad, kad tām ir īstais laiks.

Cik ilgi tavas gleznas varēs apskatīt TOP klubā?

Pagaidām esam vienojušies, ka tās būs apskatāmas līdz aprīlim. Konkrēts izstādes slēgšanas datums vēl nav noteikts.

Vai pie tevis iespējams arī pasūtīt kādu konkrētu, speciāli gleznotu gleznu, ja kāds tavs mākslas mīļotājs to vēlētos?

Ja godīgi, tad no pasūtījuma darbiem izvairos. Nevaru izturēt, ja kāds iejaucas manā radīšanas procesā. Tāpat nespēju uzzīmēt kaut ko tādu, kas man pašam nešķiet interesanti. Bet, ja man nav interesanti, tad arī rezultāts ir nekāds. Vienīgais variants, kāds iespējams, ja cilvēks (vai pāris), kurš vēlas nokļūt manā gleznā, raisa manī māksliniecisko enerģiju. Tad varu gleznot, bet tikai tā, kā es to redzu.

Kā aizrit tava ikdiena?

Diezgan garlaicīgi un parasti: pamostos ap pusdienas laiku. Nesteidzoties brokastoju pie datora, apskatu sev interesējošus interneta portālus. Ja jūtu nepieciešamību, meklēju iedvesmas avotu. Ja esmu to atradis, atstāju mierā, līdz brīdim, kad īstais gleznošanas brīdis ir nobriedis. Tad pusdienoju, paralēli youtube klausoties kādas interesantas lekcijas, kuriozus vai vienkārši ieslēdzu mierīgu mūziku. Pret vakaru sākas mans mākslinieciskais radīšanas process. Savulaik Ļevs Tolstojs teica, ka ir labi rakstīt vakaros un naktī, bet kritiski izvērtēt uzrakstīto no rīta. Tā droši vien ir radītas cilvēka smadzenes.

Ja konkrētajā dienā esmu „uzsēdies” uz gleznošanu, tad vakars aizņemts ar mākslu. Gleznoju tikmēr, kamēr pabeigts vai arī pārgurumā vai no bada krītu nost no krēsla.

Ja tas nav gleznošanas vakars, tad nesteidzoties vakariņoju, turpinu lasīt un meklēt kaut ko internetā, pēc tam sports, tad dators un tad jau nakts. Protams, pa vidam kaut kad savedu kārtībā savu mājokli, sevi, uztaisu ēst un daru arī citas lietas. Mani šāda mierīga un rimta dzīve pilnībā apmierina. Slikti jūtos burzmā, cilvēkos, tusiņos. Esmu intraverts. Daudz vairāk novērtēju intelektuālas sarunas, nevis tukšu salmu kulšanu.

Ko sagaidi no 2018. gada?

Protams, tikai to labāko. Pagaidām gads iesācies tiešām jauki: Rīgā ir atvērusies mana pirmā personālizstāde, tikko iznācis franču geju žurnāls, kurā var redzēt manus darbus, vēl viens jauns vācu žurnāls ir izteicis piedāvājumu sadarboties. Saruna ar pride.lv ir mana pirmā intervija mūžā. Par mani uzzinās portāla lasītāji un varbūt aizsāksies vēl kāda jauna sadarbība. Saprotu, ka par sevi jāstāsta, lai cilvēki par mani uzzinātu, bet, ja varētu, kā intravertā persona paliktu sevī, jo sarunas manī izraisa diskomfortu. Gads tiešām iesācies veiksmīgi. Skatīšos, kas mani tālāk gaida.


Kintija Bulava, www.pride.lv


Savu vientulību kompensēju, gleznojot vīriešus Savu vientulību kompensēju, gleznojot vīriešus Savu vientulību kompensēju, gleznojot vīriešus
Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!