Sieviešu mīlestība ir tepat līdzās
Atklāt savu identitāti visai pasaulei vai tikai pašiem tuvākajiem? Dzīvot melos vai puspatiesībās? Jautājumi, kuri katram no mums vismaz reizi dzīvē ienākuši prātā… Šoreiz mūsu saruna ar kādu sievieti ir anonīma. Nē, viņa neslēpj to, ka ir lesbiete. Paši tuvākie cilvēki to zina. No plašākas sabiedrības acīm gan izvairās, jo profesionālā darbība ir saistīta ar saskarsmi ar klientiem. Latvijas sabiedrība vismaz pagaidām nav pietiekami pieņemoša, lai dzīvotu pilnīgā atklātībā…
Kā apzinājies to, ka esi lesbiete?
Tas viss notika augstskolas gados kopā ar pirmajām attiecībām un pirmo mīlestību. Pirms tam biju aizdomājusies, kādēļ man nešķiet interesantas sarunas par vīriešiem, kādēļ negribas ar puišiem koķetēt, viņu dēļ pucēties un iepazīties? Mani tas viss tolaik neinteresēja. Tad satiku VIŅU un sapratu – jā, šādas attiecības ir manas! Tiesa, pirmā mīlestība nekad ilgi nenoturas.
Kā tas ir – dzīvot lesbietes dzīvi?
Patiesībā daudz nekas neatšķiras. Mēs visi ikdienā darām līdzīgas lietas, kur orientācijai nav lielas nozīmes. Bet tas, ko vairākkārt esmu izjutusi un kas man pietrūkst – oficiālā statusa. Kaut vai tādās situācijās, kad iet atpūsties un ir pieejamas ģimenes atlaides. Sievietei, vīrietim un bērnam tiek piemērotas speciālās ģimenes cenas, bet divām sievietēm un bērnam nē. Arī dažādos oficiālos pasākumos, kuros aicina ierasties ar otro pusīti… Latvijā to nevar izdarīt. Kanādā, piemēram, viss ir citādāk. Esmu bijusi tur un zinu, ka mūs uztver pilnīgi normāli. Neviens pat nepaskatīsies uz tevi, domājot, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Tur mūsu pasaulei ir pavisam cita realitāte. Apkārtējie pieņem, sniedz atbalstu, ja nepieciešams. Žēl, ka Latvijā tā nav.
Katram ir svarīgi būt brīvam savā identitātē un izpausmēs. Tiklīdz sāc sevi ierobežot, tā ir psiholoģiska trauma. Jo vairāk sevi bremzē, jo mazāk vari izdarīt. Pavisam grūti, manuprāt, ir tiem cilvēkiem, kuri dzīvo dubulto dzīvi – dzīvo ar vīru, bet domā par kādu skaistu meiteni.
Paldies Rinkēviča kungam, kurš atklāti plašākai sabiedrībai pauda savu seksuālo orientāciju! Diemžēl šāda atklātība kādam no mums, kas neieņem svarīgu pozīciju sabiedrībā vai politikā, varētu maksāt darba vietu vai klientu skaitu. Attieksme sabiedrībā pret šiem jautājumiem joprojām ir tik dažāda. Latvija ir maza valsts. Nezinu, vai ir vērts riskēt. Neesmu gatava riskēt.
Tuviniekiem esi atklājusi par savu mīlestību pret sievietēm?
Viņi zina. Uzskatu, ka attiecības nevajag slēpt, jo tās jau nemaz nevar tā īsti noslēpt, ja dzīvojam kopā un guļam vienā gultā. Mani vecāki par mani uzzināja nejauši. Pie manis bija ciemos atbraukusi draudzene, mēs manā istabā skūpstījāmies, kad vērās durvis un ienāca tētis… Vairs pat nekas nebija jāskaidro. Jau bez vārdiem viss bija skaidrs. Lielākoties uz ģimenes pasākumiem tagad ejam kopā ar partneri. Kad ir plašāki radu saieti, tad gan nē. Ne visi tādas lietas izprot. Gribas pasargāt arī savus vecākus, viņi jau patiesībā ir tikpat apdraudēti, cik mēs. Ne katrs radinieks vai kaimiņš sapratīs un ar izpratni pieņems, ka meita dzīvo kopā ar citu sievieti.
Jūs gribētu savā ģimenē bērniņu?
Varbūt es gribētu bērnu, jo sievietes ir paredzētas būt par mātēm. Bet skeptiski skatos uz bērna turpmāko dzīvi. Negribu savu bērnu apdraudēt, jo Latvijas sabiedrība nav gatava pieņemt bērnu, kam ir divas mammas... Iespējams, tas ir mans aizspriedums, bet pagaidām šim solim neesmu gatava. Negribu savā bērnā radīt nepatīkamas sajūtas. Tāpēc atturos realizēt šo savu sapni. Ja mēs dzīvotu citā valstī, kur viendzimuma attiecības ir aizsargātas, nedomātu nevienu dienu un mirkli…
Saki – vai Latvijā ir viegli iepazīties un veidot attiecības?
Ar savu partneri esmu kopā jau diezgan ilgu laiku, ilgāk par septiņiem gadiem. Domāju, ka nav grūti iepazīties, jo ir tik daudz interneta portālu un klubu… Un, kas meklē, tas atrod. Un pat, ja nemeklē, mīlestība cilvēku parasti atrod pati.
Kādēļ, tavuprāt, sievietes uz LGBT+ klubiem Latvijā iet mazāk nekā vīrieši?
Iespējams viens no faktoriem, ar ko tas ir saistīts – finansiālā puse. Vīrieši ir labāk nodrošināti un var atļauties vairāk naudas tērēt kopīgām izklaidēm un atpūtai. Atpūsties klubā kopā – tas ir diezgan padārgi. Otrs iespējamais faktors – sievietēm nav tādas iekšējās nepieciešamības. Mēs esam vairāk māju cilvēki un vairāk atpūšamies mājās.
Pastāsti, kāds ir tavs šī brīža lielais sapnis?
Gribētu dzīvot bez maskas. Gribētu, lai ikviens mūsu kopienā, var dzīvot pa īstam, bez maskām un melošanas. Gribētos novēlēt visiem drosmi. Atceros savas sajūtas pēc tam, kad līdz galam sapratu sevi, apzinājos, kas es esmu, kāpēc esmu, kur es esmu. Man dzīvot kļuva daudz vieglāk. Vairs nebija jāmeklē nekādi izskaidrojumi. Nekas vairs nebija jāizdomā.
Kintija Bulava, www.pride.lv