Skapja vadītājs aicina uz Vienradžu pikniku un atklāj savu coming out stāstu

Skapja vadītājs aicina uz Vienradžu pikniku un atklāj savu coming out stāstu

2017. gada 27. jūlijs

Ir cilvēki, kas viņu pazīst ar vārdu Elīna Treikule, taču savējie zina – viņš ir Tims Bleiks, jauniešu LGBTQIA grupas “Skapis.eu” vadītājs. Transpuisis (transguy) vai gender queer… Vēl sava īstā identitātes apzīmētājvārda (lable) meklējumos...

Izstāsti, kā Skapim radās ideja par Vienradžu pikniku!

Ideja radās, jo gribējām kādu aktivitāti vasarai ārpus telpām, lai būtu iespēja baudīt sauli un silto laiku. Agrāk, pirms es pievienojos Skapim, klubā “Golden” tika organizēti Vienradžu salidojumi, kas bija iespēja LGBTQIA jauniešiem satikties ar “Skapja” aktīvistiem un satikt citus jauniešus. Vienradžu salidojums ir kā iedvesma Vienradžu piknikam. Šovasar jau vienreiz mums notika šāds pikniks, un šo sestdien (29. jūlijā) būs otrā reize.

Par labu Vienradžu pikniku rīkošanai nospēlēja arī fakts, ka daudziem jauniešiem negribas/ir bail iet uz Mozaīkas biroju, kurā notiek Skapja tikšanās. Cik esmu runājis ar jaunajiem Skapja dalībniekiem, viņiem sākumā ir grūti spert pirmo soli, atnākt uz oficiālajām Skapja tikšanās reizēm, jo viņiem iekas, ka citi cilvēki skatās uz viņiem un ka viņi ievēros, kurās telpās jaunieši ieiet. Otrs faktors bailēm ir tas, ka daļa jauniešu uzskata, ka “Skapī” tiekas tikai pieredzes bagāti aktīvisti, kas jau daudz ko paveikuši, līdz ar to jaunatnācējiem te īsti nav vietas, jo viņi ir nepieredzējuši. Tas, protams, ir aplams uzskats, jo pievienoties “Skapim” ir aicināts ikviens.

Tādēļ arī mums ļoti patīk satikšanās parkā - tā ir brīvāka atmosfēra, sarunas notiek neformālā vidē, un ir vieglāk kliedēt jauniešu uztraukumu tikt pamanītiem un izdzēst maldīgos uzskatus, kas neļauj kļūt par aktīviem grupas dalībniekiem.

Vienradžu piknikus rīkosim, kamēr vien daba to ļaus, pēc tam atsāksim rīkot Vienradžu salidojumus klubā “Golden”.

Kas jādara, ja grib pievienoties Vienradžu piknikam?

Vienkārši jānāk uz Kronvalda parku uz zālāju netālu no lapenes, tas arī viss. Skapja Facebook kontā ir events, kurā var atzīmēt savu dalību pasākumā, taču tas nav obligāti. Ja kāds baidās, var neatrast ceļu līdz piknika norises vietai, tad mēs organizējam arī kopīgu iešanu uz pasākumu. Noteiktā laikā sagaidām nācējus gan pie Brīvības pieminekļa, gan pie Kongresa nama un kopā ejam uz mērķi. Piknika dalībniekiem līdzi jāņem kaut kas ēdams, sega, uz kā sēdēt, labs garastāvoklis un droši var paķert līdzi arī kādu āra spēli vai izdomāt kādu aktivitāti, ko visiem kopā izspēlēt.

Cik apmēram cilvēki piedalās Vienradža piknikā? Kāda ir bijusi pieredze?

Pirmajā reizē bijām 17 – 19 cilvēku. Ļoti labs skaitlis pirmajai reizei. Redzēsim, cik daudz atnāks šoreiz. Laika prognoze šobrīd sola lietu, tāpēc iespējams nāksies pārcelt pasākumu, taču par to nepieciešamības gadījumā ziņosim mūs Facebook lapā.

Kā kopumā šovasar klājas Skapja komandai?

Es teiktu, ka labi. Pamazām grupa aug dalībnieku skaita ziņā. Vasara, protams, arī mums ir mierīgākais gada periods, jo jaunieši, kuriem beigusies skola, daļa ir aizbraukuši uz laukiem, daļa piedalās nometnēs, vēl daļa - ārzemēs. Arī mēs, Skapis.eu aktīvisti pārgrupējam spēkus un ļaujam sev atpūsties, samazinot vasarā notiekošo pasākumu skaitu. Taču tas nenozīmē, ka aktīvi neplānojam nākotnes pasākumu. Tuvākais pasākums pēc Vienradžu piknika ir Grāmatu kluba tikšanās, kas notiks 4. augustā.

Tuvojoties septembrim, ir plāns rīkot diskusiju – filmu vakaru par skolas tēmu. Sadarbībā ar Brain Games plānojam organizēt arī galda spēļu vakaru. Septembra beigās plānojam organizēt erudīcijas vakaru par dažādiem LGBTQIA jautājumiem.

Tieši augusta beigās/septembra sākumā sāksim aktīvu reklāmas kampaņu, lai piesaistītu jaunus cilvēkus “Skapis.eu” komandai. Lai pievienotos Skapja komandai, nav nekādu īpašu noteikumu, izņemot to, ka jābūt vēlmei darīt. Mums nav arī vecuma cenza. Jaunākajiem dalībniekiem ir 16 gadi, vecākajam dalībniekam - 27. Bet par Skapi interesējušies arī 14 – 15 gadīgi jaunieši. Ja esi gatavs nākt un darīt, tad vienmēr būsi laipni gaidīts.

Kādi ir Skapja mērķi?

Lielais Skapja mērķis ir nodrošināt drošu vietu, laiku un telpu, kur LGBTQIA jauniešiem sanākt kopā un satikties. Latvijā tāda esam vienīgā jauniešu grupa. Ne jau vienmēr skolās un interešu pulciņos ir arī citi LGBTQIA cilvēki, tādēļ ir Skapis – lai iepazītos savā starpā, lai saprastu, ka tāds neesi vienīgais un ka ar tevi viss ir kārtībā. Jo ātrāk LGBT jaunieši saprot, ka nav “nepareizi”, jo ātrāk iedrošinās būt un dzīvot pašiem par sevi.

Vēl viens Skapja mērķis ir Latvijā veidot aktīvistu paaudzi. Skapis mudina jauniešus iesaistīties un darīt – veidot pasākumus, radīt informācijas telpu par LGBTQIA jautājumiem, galu galā – stiprināt kopienu kā tādu.

Kā tu nokļuvi līdz Skapim?

Mana darbība Skapī sākās pirms 6-7 gadiem, tas notika brīdī, kas sāku savu coming out procesu. Tolaik aktīvi meklēju informāciju par LGBTQIA jautājumiem, arī latviešu valodā, un uzgāju Skapi. Tajā laikā nedzīvoju Rīgā, tādēļ opcija – nākt uz tikšanās reizēm – nebija iespējama. Sāku ar rakstu rakstīšanu. Pārīti uzrakstīju. Padarbojos jauniešu grupā kādus 3 – 4 mēnešus, bet tad savu darbību izbeidzu, jo bija pagrūti piedalīties grupā, ja netiku uz tikšanās reizēm. Kad sāku dzīvot un studēt Rīgā, iesaistījos Erasmus+ projektā par LGBTQIA un cilvēktiesību tēmu. Mācījos starptautiskā vidē par LGBTQIA jautājumiem, pabraukāju pa Eiropas valstīm, iepazīstot turienes LGBTQIA cilvēku situāciju, un sapratu, ka vēlos darīt vairāk. Tad nu nolēmu, ka ir laiks pievienoties Skapim un Mozaīkai. Smieklīgākais, ka man nebija nekādas praktiskas pieredzes aktīvismā, bet jau otrajā tikšanās reizē mani ievēlēja par vadītāju. Tad sāku domāt, kā visu apvienot, kā būt līderim šajā grupā. Esmu Skapja vadītājs kopš pagājušā gada septembra. Tūlīt jau būs pagājis gads, bet šķiet, ka pavisam nesen sāku savu darbu.

Kāds ir tavs coming out stāsts?

Man pašam ir sajūta, ka mans coming out process bija pavisam vienkāršs. Kopš bērnības, jau četru, piecu gadu vecumā sevi uzskatīju par puiku. Atbilstoši ģērbos. Atbilstoši izturējos. Vismaz vīrieša dzimuma normatīvajām idejām atbilstoši.

Komiskākais, ka es kā bērns būdams, savu sievietes vārdu Elīna locīju atbilstoši vīriešu dzimumam, ko apkārtējie uztvēra ar humoru, un savā ziņā atbalstīja, jo lietoja “viņš” runājot par mani. Iespējams, tas bija no sērijas: “viņš jau ir bērns, ko viņam aizrādīsi.”

Pamatskolas gados, loģiski, sākās vecāku un sabiedrības spiediens, ka man jāmainās. “Tu esi meitene, tev arī atbilstoši vajadzētu ģērbties un izturēties.” Bija lietas, kas mainījās, ko es brīvprātīgi piespiedu kārtā pieņēmu, lai darītu vecākus laimīgus, it īpaši svētku reizēs, kad bija jāvelk kaut kas “meitenīgs”.

Līdz 14 gadiem īpaši neuztvēru dzimumu lomas - cilvēks bija cilvēks, un dzimums neko nenozīmēja. 15 gados aizsākās mans coming out process. Vispirms nāca apziņa par manu seksualitāti: esmu homoseksuāls. Tad uz diviem gadiem šis jautājums man vispār nebija aktuāls, par to vienkārši aizmirsu. Laikam hormoni vēl nebija sākuši “trakot”. Bet tad, mēnesi pirms manas 18. dzimšanas dienas, bija spēcīgs klikšķis: “Wow!!! Esmu homoseksuāls.” Sevi pieņēmu visai viegli.

Izkāpšanu no skapja sāku ar savu labāko draudzeni. Saruna sanāca pavisam nejauša, jo sākām runāt par iemīlēšanos, un viņa man jautāja, vai ir kāds puisis, kurš man patīk. Nebiju vēl gatavs būt atklāts par savām jūtām pret sievietēm, tāpēc atbildēju viņai, lietojot pēc iespējas dzimumneitrālāku valodu. Taču vārds pa vārdam, un mana draudzene jautāja, vai tā ir tikai kļūda, ka es lietoju sieviešu dzimtes locījumu, runājot par cilvēku, pret kuru man tajā laikā bija jūtas. Tā atklājos. Mana draudzene to pieņēma un bija ļoti atbalstoša. Vienīgais, par ko viņa satraucās – kā reaģēs apkārtējie cilvēki? Kā to uztvers mana ģimene? Tobrīd dzīvoju salīdzinoši mazā lauku ciematā. Un, kā zināms, pastāv uzskats, ka tādās vietās homoseksuāli cilvēki nepastāv. Ja nu vienīgi no sērijas – vienīgā lesbiete ciemā.

Sākotnēji uzskatīju, ka esmu tikai homoseksuāla persona. Pirms apmēram diviem gadiem sāku sevī apzināt dzimumidentitātes jautājumu. Domāju – varbūt esmu gender queer, varbūt transgay. Šobrīd vairāk šķiet, ka esmu transgay. Savā ziņā viss atgriežas savās vietās - bērnībā biju puika, pēc vairākiem gadiem atkal atgriežos pie šīs identitātes, kas liek justies kā visautentiskākajam sev.

coming out process notika ar vecākiem?

Pirms dažiem gadiem pateicu mammai. Ar māti vispār bija jocīga situācija. Var teikt, ka viņa mani pati izautoja – izmeta no skapja, kad vēl pats tam nebiju gatavs. Tas bija pēc 12. klases Žetonvakara, kad pēc pasākuma skatījāmies bildes. Pasākumā biju kleitā, un izteikti sievišķīgā izskatā. Kādā no fotogrāfijām biju kopā ar vienu no labākajām draudzenēm. Māte skatījās uz foto, tad uz mani un teica: “Jūs šajā bildē izskatāties pēc lesbietēm.” Pagāja minūte klusuma un tad viņa mainīja savu viedokli: “Nē, pēc lesbietes bildē izskaties tikai tu.” Tajā brīdī man pat nenāca prātā ar māti taisīt coming out sarunu, atbildēju tikai kaut ko sarkastisku, bet nepateicu, ka viņai ir taisnība.

Pagāja gads vai pusotrs. Dzīvoju jau Rīgā, un māte izmisīgi mani iztaujāja par puišiem. Kad teicu, ka puiši mani neinteresē, viņa man jautāja: “Kas tu kāda lesbiete esi?” Uz ko es atbildēju ar apstiprinošu “JĀ!” Nekādi plašāki komentāri nesekoja. Taču arī šī vēl nebija reize, kad izkāpu no skapja ģimenei.

Pēc dažiem mēnešiem mums ar māti bija vēl divas sarunas par šo tēmu. Viena no tām bija garāka un nopietnāka, kurā es pilnībā atklājos par savu seksuālo orientāciju un tā laika attiecībām ar sievieti. Šobrīd situācija ir tāda, ka māte šo faktu ignorē un arvien jautā, vai manā dzīvē ir kāds puisis. Tagad tam visam pievienojas arī komentāri par manu izskatu un dzimumidentitāti, jo pēdējo gadu laikā mans izskats un ģērbšanas stils ir kļuvis izteikti maskulīnāks.

Kas mainījās pēc tam, kad iznāci no skapja?

Pirmais, kas notika, bija tas, ka cēlās pašapziņa. Pats apzinājos, kas esmu, pieņēmu, ka neesmu nekāds mazais meža dīvainītis. Kļuvu apmierinātāks ar to, kas esmu un kas es gribu būt. Arī ģērbšanās stils izmainījās. Vairs nebija jātēlo. Es reizēm smejos, ka dzīvē esmu lielisks aktieris, jo vēl arvien ir cilvēki, kas domā, ka esmu heteroseksuāla sieviete – tur ir jābūt lielam aktiera talantam!

Kļuvu arī laimīgāks. Nemaz nezināju, ka tik liels slogs gulstas uz maniem pleciem. Biju pie tā pieradis un nepamanīju. Pēc coming out viss smagums no pleciem nokrita. Mainījās arī tas, ka kļuvu aktīvāks jautājumos, kas saistīti ar LGBTQIA kopienu.

Kā tu ar sevi iepazīstini – izmanto sieviešu vārdu?

Loģiski, ka Latvijā vairāk tiek lietots sieviešu vārds, īpaši darba vidē un skolā. Saprotu, ka cilvēki nevar zināt, kāda ir mana patiesā būtība, ja pirmā iepazīšanās bijusi ar mani kā sievieti, tāpēc bieži vien nākas taisīt vēl vienu coming out. Ikdienā, sastopoties ar nepazīstamiem cilvēkiem, viņi mani notur par vīrieti, tas mani ļoti iepriecina. Pašlaik mans vīrieša vārds, kuru lietoju, ir Tims Bleiks. Ar vārdiem joprojām spēlējos. Iespējams, ka nākotnē ieraudzīšu citu vārdu, kas man liksies tuvāks, un Tima vārdu nomainīšu. Šobrīd esmu Tims un ir labi.

Uz kādiem jautājumiem LGBT jaunieši Skapī visbiežāk pašlaik meklē atbildes?

Pirmais un aktuālākais jautājums ir par coming out procesu: kā iznākt ārā no skapja, kā to pateikt vecākiem? Ko darīt tad, ja vecāki nepieņem? Otrais lielais jautājums saistīts ar transpersonu jautājumiem un transition procesu: kā to uzsākt, pie kā vērsties? Trešais jautājumu bloks – kā kļūt par aktīvistu, kā iesaistīties, kā darīt un atstāt kaut ko paliekošu? Skapī plānojam rakstu sēriju tieši par aktīvisma tēmu. Mēs intervēsim vairākus ārvalstu LGBTQIA aktīvistus, lai parādītu procesu, kā no nepieredzējuša zaļknābja kļūt par pieredzējušu aktīvistu. Un to, ka tas ir iespējams, ja vien tiek smagi strādāts.

Pride.lv esam uzsākuši kampaņu “Stipras ģimenes ir Latvijas nākotne”, kurā aicinām arī LGBT kopienas ģimenes dalīties savos ģimeņu pieauguma stāstos. Kādas ir tavas domas pašlaik par ģimenes veidošanu savā dzīvē?

Es ģimenes jēdzienu uztveru nedaudz citādāk. Manā gadījumā ģimene – tie ir man apkārt esošie cilvēki, draugi un mans partneris, kas ir mans draugs un mana ģimene. Bez šiem cilvēkiem es nebūtu nekas, viņi ir mana atbalsta sistēma. Kas attiecas uz bērniem, tad skaidri zinu, ka nevēlos bērnus. To zinu jau kopš laika, kad pats biju bērns, līdz ar to ir maza ticība, ka kaut kas manās sajūtās un uzskatos mainīsies.

Kādi ir tavi un Skapja nākotnes mērķi?

Mans personīgais mērķis ir nodarboties ar LGBTQIA jautājumiem starptautiskā līmenī. Uz to arī pamazām eju, iesaistoties dažādos projektos un organizācijās. Lielais mērķis ir apceļot pasauli. Abi šie mērķi iet roku rokā.

Kas attiecas uz Skapi, viens no mērķiem ir nest Skapja vārdu ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Paplašināties dalībnieku skaita ziņā. Paplašināties noorganizēto pasākumu, uzrakstīto rakstu, izveidoto Youtube video skaita ziņā. Darīt vairāk. Ceram, ka kādu dienu Skapī būs arī algots darbinieks, kurš visu dienu būs uz vietas un tad Skapis kļūs par īstu jauniešu centru, kurš pieejams katru dienu. Tagad visu darām brīvprātīgo kārtā. Ceram, ka nākotnē šī situācija uzlabosies.


Kintija Bulava, www.pride.lv
Foto: no personīgā un Skapja arhīva


Skapja vadītājs aicina uz Vienradžu pikniku un atklāj savu coming out stāstu Skapja vadītājs aicina uz Vienradžu pikniku un atklāj savu coming out stāstu Skapja vadītājs aicina uz Vienradžu pikniku un atklāj savu coming out stāstu Skapja vadītājs aicina uz Vienradžu pikniku un atklāj savu coming out stāstu
Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!