,,Cilvēks tik tāda niecība vien, puteklis sīks! Ne dabas kronis!”

Var sākt jēgpilni un bezjēdzīgi kā pirmais jaundzimušā kliedziens šajā pasaulē, kam kāds zina fizioloģisko jēgu (un ne tikai), vai vienkārši kā kāds cits - aizspiežot ausis, jo… Tā nav tā patīkamākā skaņa uz zemes, izņemot laimīgo māmiņu, kuras mokas beigušās, un nu jauna dzīvībiņa, cerībiņa ir nākusi pasaulē.

Tā arī ar rakstiem. Daudz visādu, dažādu un prastu, nesaprastu ar parastiem un reizēm ļoti neparastiem tematiem, tekstiem un, ja ļoti paveicas, zvaigznēm nostāties tām paredzētajās debesu vietās - īpašiem. Es? Par zvaigznēm daudz nezinu, ne pārāk mīlu to saltajās acu ligzdās ilgstoši raudzīties. Astroloģiju cienu, bet nepieņemu par vienīgo un svarīgāko dzīves tulkotāju gan pagātnē, gan nākotnē, ne tik vērtīgo ar dzīvi saistošo pavedienu vai katras tautas rakstiem, hieroglifiem, kam sekot laikiem līdzi.

Mīlu sekot savai sirdsbalsij un dabai, kuras neatvairāmā vara ir mūsu planētas ,,Zeme” pamatā, jo ne jau cilvēks ir šīs planētas saimnieks vai ,,Dabas kronis”. Ja es to tagad rakstītu kādā čatā, tad te būtu bieza virknīte to resno smaidiņu ar semikolu un latīniskās rakstības lielajiem ,,D” burtiem virteņu virtenēs sapakotiem kā resniem un laimīgiem virtuļiem, kas ņirdz mums sejās no katras ātrās ēstuves ikdienas ceļos, un patiesi smejas par mūsu vājumu un fizisko tizlumu, daļēju prāta aprobežotību un slinkumu, pašiem gatavot, domāt, kustēties un just dabu, visu dabisko, sevi…, citus, empātiju, mīlestību…

Jo kā jau es 20 gadu vecumā rakstīju: ,,Cilvēks tik tāda niecība vien, puteklis sīks! Ne dabas kronis!” (citēts no mana viena dzejoļa)

Kas tik mūsu katra dzīvēs nenotiek no paša pat ieņemšanas brīža!?! Kā dabā, kur vējš ir valdošā stihija, kas bīda tos šaha kauliņus, svarīgākajiem neļauj krist viegli, vājākiem nepadoties, dabai būt līdzsvarā, un arī nereti smagi sit kā okeāns viļņus pret klinšainu krastu bez žēlastības! Dabā likumi ir skarbi, bet pēc tam nāk tās skaistie darbi… Ik rēta iegūst jaunus vaibstus, ziedu paklājus un piepildījumu. Vai, Tu cilvēk, tā vari, pirms sit un nosit kādu no kājām, pazemojot ar saviem vārdiem vai klusējot, saminot ar netīrām kājām, vai vēl sliktāk sist kādu ar savu fizisko spēku un savu laicīgo varu? Vai Tu saproti, ko Tu dari?

Ir tik daudz likteņu, dzīvju, ceļu, ko iet. Daudzi no mums neredz, cik smagus ceļus, dubļus reizēm citu dvēselītes brien, bet garām mums ejot, tik uzsmaida vien. No maziem vēja virpulīšiem kviešu laukos līdz tornado globālām katastrofām un postam, kas izceļas no visdziļākajām okeānu dzelmēm un vētrām, iznīcinot visu savā ceļā. Kā mēs cilvēki viens otru savā aprobežotībā, laika joslās un reiz sliktu vecāku sagrautos bērnības ideālos, sapņos un domās.

Tagad gribas paklusēt. Mmm! Es atcerējos reiz pirmos lielos gliemežvākus, ko vecāki man lika pie auss, lai es klausīties vējā… kā tajos iekonservēti tie, ne marinētie gurķi burku sulās un stiklā, bet dabas spēkā un skaistumā, tās bezgalīgā, kāda tā ik uz soļa mums pretim ir… Un pēc tam es sapratu, nav lielākas laimes kā dzīvot pie jūras un klausīties tās vārdos – vēja šalkās vai čukstos… un saulrietos atdzimt katru dienu no jauna…

Kā lai vēl par vēju dvēselē un dabā rakstu, kad es pati tik daudz to plosīta un aizvējos klusos glāstīta liegi ?! Kā lai vēl Tev rakstu, ka reizēm ir jāiztur kā iguānām stiprām pie skarbo Galapagu salu klinšu krastiem katru vēja dzīto skarbo šļakstu!? Ne Ēģiptes vai Turcijas netīrās smiltīs, kur svilināt ik savu bālģīmja ādas šūnu rakstu.

Es rakstu šo un domāju par jums - cilvēki. Un rakstīšu vēl līdzi vējiem, sev un tiem, kas mani lasīs.

Galvenais ir vējš!

Vējš iedvesmo,
Un zari lokās līdzi!
Man Tevi neaizmirst!
Galvenais ir nesaplīst.

Vējš dara, ko grib!
Pakļauj un sit -
Lietus lāses pret stiklu! Lai šķīst!
Galvenais ir neticēt liktenim!

Vējš visu zina
Par Tevi un mani,
Neslēpsies un neizliksies

Savu nolauzto koku ēnās!

Vējš saplosīs! Nežēlos nevienu,
Kas šķērsos ceļu!
Es matiem plīvojot
Aiziešu pie Tevis.

Vējš! Vējš! Vējš!
Es čukstu pēdējiem spēkiem.
Lūdzu uzklausi mani klusuma brīdī

Pirms vētras vēlreiz

Brīvprātīgā autore: "perlīte"

Rakstu ievietoja Pride.Lv redaktors Maigurs Skangalis