Negaidīts apbalvojums

Negaidīts apbalvojums

2020. gada 30. aprīlis

Kārlis Streips, speciāli www.pride.lv

Foto: www.president.lv

30. aprīlī, dienu pirms garajām brīvdienām portālā Facebook saņēmu vēsti no drauga, kurā viņš mani apsveica par lielās balvas saņemšanu. Saraucu pieri neizpratnē -- kāda balva? Bet tad atrakstīja cita draudzene ar konkrētāku apsveikumu -- par to, ka esmu kļuvis par Trīs zvaigžņu ordeņa komandieri. Tas bija tik liels pārsteigums, ka kādas desmit minūtes sēdēju krēslā un trīcēju.

Ordeni man nolēma piešķirt saistībā ar tēmu, par kuru visas nedēļas garumā esmu runājis savā televīzijas raidījumā "Vēlais ar Streipu," proti, ka šogad ir 30 gadi kopš latviešu tautas atmodas kulminācijas. 1990. g. 4. maijā padomju Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Es Latvijā ierados 1989. g. septembrī, jo ar darba sarkano karogu apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas valsts universitāte, kā to toreiz sauca, mani bija pieņēmusi darbā kā angļu valodas pasniedzēju.

Vispirms to piedāvāja mammai, kura Amerikā bija sacerējusi grāmatu "Easy Way to Latvian" (Vieglais ceļš uz latviešu valodu"), kas bija domāta amerikāņiem, kuriem bija gadījies sapāroties ar kādu latvieti, un kuri tāpēc gribēja iemācīties iemīļotās personas dzimto valodu.

Pats pazīstu vairākus amerikāņus, kuri tā arī izdarīja. Mamma telefona sarunā teica, ka viņai bija cits projekts Amerikā, un līdz šai pat dienai nezinu kāpēc, bet atbildēju "labi, tu paliec Amerikā, es uz Latviju braukšu tavā vietā." Un tad momentā padomāju aiz, jēziņ, Streip, ko esi izdarījis? Tu taču žurnālists, nevis valodu skolotājs. Tā sagadījās, ka vietējā augstskolā pilsētā, kur strādāju kā televīzijas žurnālists, tieši tajā vasarā bija kurss par angļu valodas mācīšanu cittautiešiem. Es to nokārtoju, un tādā ziņā viss bija kārtībā.

Taču nākamajā rītā pēc ierašanās Latvijā, mums ar mammu pirmā piestātne bija Latvijas Tautas frontes nams Vecrīgā. Iegājām iekšā, pavaicājām, vai kaut kā varam palīdzēt, un LTF Informācijas daļas vadītāja Sarmīte Ēlerte mūs tūdaļ pat pielika pie preses relīžu un preses materiālu tulkošanas. Pēc pāris mēnešiem mamma aizbrauca mājās, es paliku Latvijā, un LTF nams Vecpilsētas ielā man kļuva par sava veida otrajām mājām Rīgā. Pirmkārt, pagrabā bija kopētājs, kas tajos laikos Padomju Savienībā bija ļoti liels retums, un tur es varēju kopēt materiālus saviem studentiem augstskolā un citās vietās, kur mācīju angļu valodu. Otrkārt, bēniņos bija televizors ar satelītu, kur varēju skaitīties amerikāņu televīzijas raidījumus. Bet galvenais bija darbs. Aktīvi piedalījos Tautas frontes apkārtraksta "Atmoda" un it īpaši tā angļu valodas varianta "Awakening" veidošanā. Piedalījos frontes valdes sēdēs kā sava veida konsultants. Katru mēnesi fronte man par to maksāja. Gribēju atteikties, galu galā frontei pašai nauda bija vajadzīga, bet tā uzstāja, un tāpēc reizi mēnesī es trešajā stāvā saņēmu algu un tad pa taisno nogāju lejā uz pirmo stāvu un to noziedoju atpakaļ frontei. Un tad pienāca Augstākās padomes vēlēšanu laiks. Mans pirmais uzdevums bija datorā ierakstīt dažādo Tautas frontes kandidātu biogrāfijas un programmas. Gandrīz bez izņēmuma, tās bija rakstītas ar roku, un neteiksim, ka visiem rokraksts bija gluži salasāms. Kaut kā tiku galā. Un tad, kad pirmoreiz tikās jaunievēlētā AP ar LTF vairākumu, mans uzdevums bija tulkot notiekošo lielam baram ārvalstu žurnālistu, kuri uz to brīdi bija ieradušies Augstākās padomes namā.

Reiz balsojums bija noticis un deklarācija bija pieņemta, visi sapulcējāmies AP plenārsēžu zālē, kur visi dziedāja "Dievs, svētī Latviju," izņemot mani. Es raudāju un nespēju padziedāt.

Valsts prezidenta mājaslapā par to ir rakstīts, ka prezidents Levits un Ordeņu kapituls nolēma ordeni piešķirt "par īpašiem nopelniem Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā, sekmējot Latvijas Tautas frontes uzvaru 1990. gada 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanās un Augstākās Padomes balsojumu 1990. gada 4. maijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kā arī par īpašiem nopelniem Latvijas Trešās Atmodas notikumu dokumentēšanā." Ja tā labi padomāju, tad es nudien visā tajā piedalījos aktīvi un ar prieku. Un tāpēc par paziņojumu no Ordeņu kapitula esmu priecīgs, un arī ļoti, ļoti lepns.

Vienu gan piebildīšu Pride.lv vajadzībām. Ļoti ceru, ka kaut kad paredzamajā nākotnē pie Trīszvaigžņu ordeņa arī tiks Linda Freimane, Kristīne Garina, Kaspars Zālītis, Evita Goša, Līga Kļaviņa, un visi pārējie, kuri pēdējo 20 gadu laikā ir organizējuši LGBTQ+ kopienas dzīvi mūsu valstī. Manās acīs tas ir nenovērtējams darbs cilvēka tiesību nodrošināšanā, un ir ļoti žēl, ka mūsu valstī varas iestādes turpina izlikties, ka kopienai patiesībā nav nekādu problēmu. Nupat pirms pāris dienām no portāla Manabalss.lv kārtējo reizi iesniegti 10 000 paraksti par partnerattiecību reģistrāciju. Pagājušajā reizē, kad tas notika, par labu priekšlikumam runāt pieteicās lielā "tikumības" aizstāve Jūlija Stepaņenko, kura, protams, runāja pret priekšlikumu, un Saeimas "gudrās galvas" nolēma projektu noraidīt pat bez iesniegšanas attiecīgajās komisijās to apspriešanai. Tas ir nožēlojams gļēvums, bet "Mozaika" allaž ir uzrādījusi apsveicamu drosmi, tajā skaitā panākot Eiropas lielā praida rīkošanu mūsu valsts galvaspilsētā. Atkārtošu -- ļoti ceru, ka kaut kad šis darbs arī tiks atzīts valsts līmenī.


Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!