Plaukstošais lietus kāda cilvēka dvēselē

Šis šoreiz nebūs stāsts par kāda ,,iziešanu no skapja”. Tādu stāstu ir tik bezgala daudz un reti tas ir interesanti citiem. Arī manā gadījumā bija parastā problēma - pasaules uztverē un galvā, bailes no domas, ka mana puritāniskā un pedantā māte izmetīs mani no mājām, un visi draugi no manis atteiksies. Bet tas jau nemaz nav tik vienkārši arī tiem līdzcilvēkiem, kuriem Tu daudz nozīmē. Bija manai jūtīgai būtnei tik daudz lieku emocionālu pārdzīvojumu pagājušā gadsimta 90-o gadu beigās. Man tad bija knapi acīte – 21, kad sapratu, ka iemīlos sievietēs vairāk kā vīriešos.

Kā mēs zinām no daudziem slaveniem pētījumiem, nav tādas 100% hetereo, homo vai bi seksualitātes. Tas ir kā visvienkāršākais nogrieznis no punkta ,,A” līdz punktam ,,B”, un tad kaut kur starp tiem diviem pirmajiem alfabēta burtiem esam mēs. Galvenais, lai mēs labi cilvēki esam. Vismaz man tas ir bijis un ir joprojām ļoti svarīgi.

Par to ,,No pride” un citu aprobežoti agresīvo, garīgi nelīdzsvaroto un, galvenais, sevi nemīlošo cilvēku agresiju pret LGBT cilvēkiem un tiem, kas ir adekvāti un pieņem šo it kā citādo, es negribu izteikties. Jo jebkuri vislabākie argumenti un zinātnes, bioloģijas fakti viņiem kā pīlēm ūdens vai aklām vistām mieža graudi. Ja varētu izvēlēties savu seksuālo orientāciju, es, protams, ne mirkli, nešauboties, izvēlētos dominanti – hetero! Nevis ietu grūtākos ceļus dzīvē.

Šis mazais rakstiņš šoreiz vairāk būs par spēka punktiem. Kādi mums tie katram ir, lai izdzīvotu šajā homofobijā un mazajā pasaulītē – Latvijā. Būšu iepriecināta, ja gribēsiet komentāros vai arī e-pastā (lailaime@inbox.lv) pēc rakstiņa dalīties ar saviem pieredzes piemēriem vai vienkārši justies uzklausīti.

Pirmā nopietnā dzīves psiholoģiskā krīze, bet ne īsti saistībā ar seksuālo orientāciju, kuru vēl tobrīd īsti neapjautu. Man tobrīd bija gandrīz 13 gadu, kad mana māte mani pēc kārtējiem pārdzīvojumiem skolā, kur tobrīd mani pazemoja gan morāli, gan fiziski, nekādi neatbalstīja.

Vienkārši noņurdēja zem deguna: ,,Tā Tev vajag, jo Tu mani neklausi!” Neklausi – tobrīd nozīmēja uzreiz neseko komandām un pavēlēm, un neesi ideāls bērns/pusaudzis, kas tūlīt iztīrīs māju, nogrābs visas lapas dārzā utt. Sēdēju savas istabas vienā kaktiņā, visas gaismas izslēgtas un gribēju tikai nomirt. Todien no skolas atkal atnācu pazemota un piekauta (tālais 1990.gads, kad skolās viss bija ideāli bez sociālajiem pedagogiem un psihologiem). Esmu vienmēr bijusi savādāka un tik jūtīga un neagresīva – labs mērķis citiem vienaudžiem, lai pazemotu un tiktu pie izlādes – sava pusaudža vecuma, ģimenes problēmu, kas viņiem pašiem smēlās pāri kā pārrūdzis vīns amforas (sengrieķu trauks, kuros reiz glabāja vīnu) malām, nu kā nu tobrīd viņi to saprata un spēja. Un trakie 90tie sākās ar milzīgām ģimeņu krīzēm, darba un naudas trūkumu, taloniem uz visparastākajiem produktiem kā, piemēram, cukuru u.tml. Skaistā atmoda, tā, protams, mūs visus darīja stiprākus kā jebkad. Kaut kā izdzīvojām, arī es.

Mājās nekāda atbalsta – māte, kurai svarīgākais, ko citi par viņu domās, ja viņai meita bez zelta liecības un uzvedības. Es nelietoju narkotikas, nevazājos apkārt, vienīgi sēdēju savā tumšajā kaktiņā un raudāju… Un tad vienu asarainu mirkli – kaut kādi vārdi sāka manās domās, kas dzejai līdzīgi vērpties. Nekas jau īpašs. Pirmais mēģinājums gan bija kādos 8os vai 9os gados. Diemžēl no tā brīža nav nekas saglabājies. Bet es atradu vienu blociņu, kurš kā sena grāmata gandrīz izjucis pa vīlēm, bet ir no 13 līdz 18 gadiem. Bija smagi, ka nebija neviena, kas uzklausa vai palīdz, bet es atradu sevī jaunu un mazu spēka avotiņu, un spēju izrakstīt sāpes no sevis.

Te būs, kaut kas no pirmsākumiem, agrīnās jaunības degsmes un pirmajām nopietnajām domām un jūtu uzplaiksnījumiem (nespriediet bargi, sākums jau vienmēr nav gluds).

Pavasara saule

Maigi pavasara saule glāsta manu vaigu.

Un es jūtu viņas maigo glāstu

Izstrāvojam cauri ķermenim

Siltus pavasara saule zemei starus sūta!

Atplaukst pirmās sniegpulkstenītes

Un izkūst ledus jūra!

Atkūst arī mana sasalusī sirds,

Jo koku zaros plaukstošos,

Jau putnu balsis dzird!

Ir pavasara saule atmodinājusi dabu!

Un sasildījusi visus salstošos.

Tā izdarījusi darbu labu.

Un līdz šim es reizēm, ko rakstu, dzejoju, dziedu reizēm savus tekstiņus. Tāda iekšēja meditācija, pašsaglabāšanās instinkts, kas vienkārši izglāba un palīdzēja dzīvot tālāk.

Ko nocitēšu vēl no 20 gadu vecuma. Publicēts kā pirmais 2005. gadā publiskā interneta lapā.

Dēmonu lietus

Dēmonu lietus.
Un neredz neviens
Kā lāses šķeļ mīkstos audus
Un smadzenes spiež.

Dēmonu lietus
Dvēselē līst
Un plosās neprāta auka,
Un lauž saprāta žogus.

Dēmonu lietus
Izdzēš laternās liesmas.
Tumšs! Es grimstu!
Neskan vairs mūsu dziesma.

Es neesmu eņģelis.
Eņģeli piedzirdīja un izmeta pa logu!
Joks!
Bet es smoku!
Dod man savu roku!

Tikai reizēm ikvienam vajag to silto roku, pat attālināti silto domu un līdzi jušanu, empātiju… Ikvienam… Pat ziedam, kas bez saules gaismas un ūdens svaiga malka var mirt.

Mūsu LV sabiedrība ir ļoti sašķelta, ikdienas izdzīvošanas rūpju nomākta, stresa pilna. Un LGBT ir kā spektra spogulis spēcīgs. Arī mūsu vidē ir daudz negāciju, necieņas vienam pret otru. Nežēlības un izmantošanas. Es personīgi domāju, ka mums pašiem vēl daudz darāmu darbu gan katram ar sevi, gan vienam pret otru. Labu darbu un projektu.

Un mazā rakstiņa nobeigumā, kas bik no radošā – mana spēkavota vārdi Jums!

Nesamin

Rētu jūrā ik brīdi Tu celies un grimsti,
Ar katru vilni - augsto - sāpīgāk ceļos ļimsti!
Cilvēku nežēlībai robežas sen izmirušas,
Vētras spēkos ir visu padarīt nebijušu.

Es negribu rakstīt par - ceri un sevi ziedo!
Pagriez otru vaigu un klusi asarās slīkti!
Ir lietas, kurām var paiet garām un piedot,
Bet akmens saltām sirdīm nebūtībā jāiekrīt!

Ik rītu atverot acis, es brīnos...
Kāpēc un par ko šī diena man dāvāta ir!?
Es jūtu, es redzu un zinu,
Cik daudz skaistu ziedu ik mirkli šai pasaulē dzimst
Zem mūsu kājām..., kas pasauli min.

Pērlīte

(turpinājums sekos, ja vēlēsieties)

Rakstu ievietoja Pride.Lv redaktors Maigurs Skangalis