Rīga - Berlīne. III daļa

Rīga - Berlīne. III daļa

2021. gada 30. janvāris

Pirms kāda laika Roberts Putnis, viens no partijas "Progresīvie" līdzdibinātājiem, atradis jaunas mājas citā Eiropas Savienības daļā!

Pride.lv uzdeva Robertam trīs jautājumus, un esam saņēmuši gaidītās atbildes. Šonedēļ publicējam sniegto atbildi uz trešo jautājumu,- "Kam ir jānotiek Latvijā, lai Roberts ar savu laulāto atgrieztos Latvijā?"
Pride.Lv pateicas par atbildēm un ļoti cer uz pārmaiņām mūsu sabiedrībā, lai tautieši ātrāk atgriestos Latvijā.

Kad 2015.gadā atgriezos Latvijā, tam bija divi motīvi.

Viens bija Latvijas apdraudējums Ukrainas kara kontekstā. Nejutos, ka varu mierā tirgot apdrošināšanu Vācijā, lai arī pelnot naudu Latvijas uzņēmumam, kad redzu, ka valsts ir briesmās un man ir gan redzējums, gan spējas tai palīdzēt.

Otrs motīvs bija iespēja realizēt idejas, kuras biju paudis jau 10 gadus agrāk. Tā esmu lepns gan par Mediju atbalsta fonda, gan Mediju ētikas padomes izveidi. Abas institūcijas man šķita nepieciešamas vēl pirms 2008.gada, kad vadīju pretkorupcijas organizāciju DELNA. Tāpat esmu lepns, ka beidzot pieņemts Sabiedrisko mediju pārvaldības likums, kura šobrīd bez no politikas aizgājušās Ineses Laizānes un manis noteikti šobrīd nebūtu. Ne viss tā gala rezultātā ir labi, bet labāk, ka tas beidzot ir.

To visu savelkot kopā, atbilde būtu, ka atgrieztos, ja atkal būtu Latvijai vajadzīgs. Šobrīd jūtu, ka man jānogaida. Citādi sanāk, ka man ar sevi patiesībā apmierinātiem cilvēkiem un sabiedrībai ne tikai jāpiedāvā kaut kādi risinājumi problēmām un jāvirza viņi, lai to risinājumus sasniegtu, bet vispirms pat vēl jāiestāsta, ka problēmas eksistē un viņiem nemaz nav iemesla būt apmierinātiem.

Tas rada pārāk lielu pretestību. 2015.gadā mediju un politiskā vide bija nobriedusi un atvērta pārmaiņām, ko izdevās izmantot.

26 gadus esmu darbojies sabiedriski politiskajā laukā, vienmēr ar savām idejām un redzējumu par lietu kārtību “peldot pret straumi” un “mācot citiem dzīvot”. Tādi bija cilvēktiesību vai dzimumu līdztiesības jautājumi un vienotas Eiropas ideja deviņdesmitajos gados, pretkorupcija divtūkstošajos, mediju, vārda un preses brīvība, kā arī

sociāldemokrātiska vai zaļa politika.

Nepazīstu laiku un vidi, kur tam, ko domāju, pārstāvu un daru, būtu konjuktūra vai atbalsts. Bet 44 gadu vecumā laikam tomēr būšu iemācījies iekšējo mieru nogaidīt un domāt tālāk.


Atbildi ievietoja: Maigurs Skangalis

Rīga - Berlīne. III daļa Rīga - Berlīne. III daļa Rīga - Berlīne. III daļa
Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!