Martas stāsts
Es esmu LGBT jauniete, man ir 20 gadi. Gribu jums pastāstīt, kāds ir mans coming out stāsts. Es neidenficēju sevi pie konkrētas seksualitātes grupas, man arī tas nešķiet svarīgi, kāda tad īsti ir mana saksualitāte – biseksualitāte vai homoseksualitāte.
Tas notika diezgan netipiski, jo no skapja es iznācu jau pirms es pati apzinājos savu patieso „es”.
Līdz pubertātes vecumam man bija viegli veidot attiecības gan ar zēniem, gan meitenēm. Taču vēlāk jau kļuva grūtāk saprasties ar puišiem, bet ar meitenēm viss padevās ļoti vienkārši, mēs savā starpā arī daudz ko eksperimentējām. Būtībā pirmās seksuālas pieredzes esmu guvusi tieši ar meitenēm. Paliekot vecākai, es sāku justies neiederīga starp jauniešiem, jo neveidoju attiecības ar pretējo dzimumu. Tā nu es sāku dzīvot heteroseksuālu dzīves veidu un ar meitenēm runāju par puišiem, veikaliem un drēbītēm. Kaut gan pati vēlējos attiecības ar puišiem, lai justos pieņemta, tomēr ļoti bēgu no tuvības un it īpaši no attiecībām ar pretējo dzimumu. Sāku justies aizvien nomāktāka un vientuļāka, jo tik ļoti vēlējos satikt savu otro pusīti, bet nekādīgi nevarēju iedomāties un iztēloties, kāds tad varētu būt mans īstais un vienīgais vīrietis, kam es varētu uzticēties it visā un ļauties pilnībā. Arī ar meitenēm vairs negribēju draudzēties, jo man gluži vienkārši nebija ar viņām par ko runāt, jo es vairs nevēlējos skriet pakaļ klasiskajam modelim, ka meitene ir tikai krūtis, dibens, kājas jeb, vienkārši izsakoties, seksa objekts heteroseksuālajā pasaulē. Tā nu es sāku norobežoties no pārējiem un ierauties sevī. Līdz brīdim, kad manu dzīvi pilnībā pārvērta kāds atgadījums.
Kādu vakaru man zvana māsa un aicina pabraukāties ar riteņiem, būšot arī viņas bijusī klases biedrene. Es tā pie sevis nodomāju, ka man tur nebūs ko darīt, un māsas bijušo klases biedreni es neesmu redzējusi vairākus gadus, bet tomēr es piekritu pabraukāties ar riteņiem. Bijusī klases biedrene bija uzaicinājusi arī savu māsu – Sandru. Tā nu es iepazinos ar ar savu mīļoto sievieti – Sandru.
Attiecības attīstījās ļoti ātri. Sandra jau bija atklāti homoseksuāla, nevienam tas nebija noslepums. Tagad, paskatoties atpakaļ pagātnē, es saprotu, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, taču līdz es to sāku saprast, pagāja kāds laiks. Mani tuvākie draugi un ģimene visu bija sapratuši jau pirms manis. Tas padarīja neiespējamu manu attiecību slēpšanu no pārējiem. Es nevarēju iznākt no skapja, kad jutos tam gatava, tas vienkārši notika bez manas piekrišanas. Es jutos ļoti nesaprasta, sāpināta un nepieņemta. Tas man bija ļoti grūts periods, jo man pašai bija vajadzīgs laiks, lai tiktu skaidrībā ar savām jūtām, praktiski visi mani neatbalstīja, nosodīja un mēģināja mani izārstēt. Es aizgāju no mājām. Man priekšā bija 12.klase. Visa lielā psiholoģiskā spiediena dēļ, es gandrīz pametu skolu. Pēc skolas beigšanas mēs abas bēgām prom no Latvijas, lai aizbēgtu no visiem pārmetumiem, aizspriedumiem un lielā spiediena. To visu es spēju pārdzīvot tikai un vienīgi lielās mīlestības dēļ, kas bija mūsu starpā.
Man bija 8 gari, rehabilitējoši mēneši ļoti draudzīgā un tolerantā vidē, kur es varēju sadziedēt savas brūces un atpūsties no spriedzes. Es jutos, kā pilnīgi normāls cilvēks.
Vairāku iemeslu dēļ mēs ar Sandru atgriezāmies Latvijā, un es sapratu, ka iekšēji joprojām nespēju pieņemt sevi, joprojām man bija kauns, ka man ir attiecības ar sievieti, nevis ar vīrieti. Darbā slēpu savas attiecības, bet tomēr jutu, ka gribu tikt ar šim problēmām galā – es meklēju risinājumu. Atradu iespēju – pievienotiesskapim.eu, tādejādi palīdzot un atbalstot citus LGBT jauniešus. Piedalīšanās šajā projektā mani pārvērta. Tagad es mīlu sevi pilnībā tieši tādu, kāda es esmu, es nebaidos, ka kāds varētu uzzināt par manu privāto dzīvi. Esmu atklājusies savā darbā un vairs neizvēlos slēpt savas attiecības. Es dzīvoju pilnīgi citādu dzīvi. Pirms tam jutos saspiesta un aizsprotota, bet tagad – pilna dzīvības.
Autors: Marta
