Sērija "Izkāpis no skapja" — Rainers Čekaļins

Sērija "Izkāpis no skapja" — Rainers Čekaļins

2021. gada 20. janvāris

Kad sapratu, ka man patīk puiši? - 12 gadu vecumā pēc pirmā skūpsta ar sava vecuma puisi. Daudz nepārprotamu pazīmju bija jau no 7 gadu vecuma, bet par to nedomāju, jo šķiet, ka negribēju pat savā galvā ielaist faktu, ka tā varētu būt un pieņemt to.


Kāda bija reakcija no draugu, vecāku, darba devēja, kolēģu puses? - Esmu savā dzīvē neskaitāmas reizes "iznācis no skapja". Joprojām iepazīstot jaunus cilvēkus, uzsākot strādāt jaunā vietā utt., to daru. Pats esmu mazpilsētas bērns, nodzīvoju tādā 16 savus dzīves gadus.

Tiku apsaukāts par "pediņu" utt., kā arī fiziski iespaidots visus pamatskolas gadus.

Kopš 16 gadu vecuma, kad pārvācos uz Rīgu, esmu atradis sev brīnišķīgus draugus, kuri ir atbalstoši, mani mīl un ciena un kuriem ir plašs redzesloks un skatījums uz pasauli un dzīvi. Vecākiem tas nenāca viegli, bet ir pieņēmuši faktu, ka ir tā kā ir. Man ir divas brīnišķīgas māsas, kuras mani mīl un ciena, neskatoties ne uz ko. Kolēģi un darba devējs mani pieņem tādu kāds esmu, zinot, ka uz darbu varu atnākt jebkādās biksēs un apavos (augšpusē ir formas tērps), ar matiem un uzacīm jebkādā krāsā. Šobrīd, 21 gadu vecumā, varu teikt, ka ap sevi esmu izveidojis burbuli tikai un vienīgi no cilvēkiem, kas mani mīl un ciena, jo vairāk kā 16 gadus nodzīvoju homofobiskā vidē. Pats sev apsolīju, ka vairs nekad tādus cilvēkus savā dzīvē neturēšu. Vismaz ne sev tuvumā.


Kādas ir sajūtas tagad? - Pašam sevis pieņemšanas ceļš nav bijis viegls. Bet esmu cilvēks, kurš daudz dara savu draugu dēļ. Pats esmu gadiem dzīvojis kā ar toxic masculinity, tā ar internalized homophobia. Kādreiz daudz lasīju delfu komentētāju viedokli par ar LGBTQIA+ saistītām tēmām. Esmu lūzis un kritis to komentāru dēļ, jā.

Bet pat brīžos, kad esmu domājis, ka man nevajag nekādas tiesības un es vienkārši nodzīvošu savu slimo, pretīgo dzīvi tāpat, es ceļos, eju, daru un cīnos tuvinieku dēļ!

Piemēram, uz piketiem pie Saeimas "Dzīvesbiedru" iniciatīvas jautājumā braucu tuva drauga dēļ. Tas, ka viņam "Dzīvesbiedru likums" ir vajadzīgs tagad, tūlīt un patiesībā jau labu laiciņu, priekš manis bija pietiekami labs iemesls celties no rītiem agrāk, braukt salt pie Saeimas un izkliegt savu sāpi. Vispār jau es uzskatu, ka dzīve pēc "iznākšanas no skapja" nav jāšana pa varavīksnēm, vienradža mugurā. Paliek vieglāk, bet ne viegli. Joprojām ir kāpumi un kritumi. Bet esmu saņēmies. Šajā valstī uzvarēs nevis diskriminācija, bet cilvēcība un veselais saprāts! Kopā mums ir spēks! Kopā mēs uzvarēsim!!!


Atbildes ievietoja: Maigurs Skangalis

Sērija "Izkāpis no skapja" — Rainers Čekaļins
Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!