Vēstule no Sīrijas

Augustā pirmo reizi norisinājās Apvienoto Nāciju Drošības padomes rīkota augstākā līmeņa sanāksme, kuras tēma bija “Islāma valsts vardarbība pret LGBT”. Kāds puisis vārdā Subi Nahas (Subhi Nahas )ierakstīja savu vārdu vēsturē kā pirmais sīrietis, kurš sniedz liecību pret Islāma Valsti saistībā ar vardarbību pret gejiem.

Telpa bija pārpildīta – bija sapulcējies neparasti liels Apvienoto Nāciju dalībvalstu pārstāvju skaits; Nahas un kāds irākiešu gejs, kurš sanāksmē piedalījās telefoniski (lai neatklātu viņa identitāti), dalījās pieredzē, kā viņu dzimtenēs izturas pret LGBT kopienas pārstāvjiem. Sanāksmes dalībnieki sēdēja klusumā, uzmanīgi klausoties, jo puišu stāstītais bija kaut kas šokējošs. Viņi stāstīja kā viņus piekāva, turēja ieslodzījumā, draudēja ar nāvi. Viņi stāstīja par bailēm, ko juta, uzzinot par pazīstamu geju likteni jeb kā ar viņiem izrēķinājusies Islāma valsts.

Nahas stāsts Džeimsam Makdonaldam (James McDonald).

Pirms revolūcijas, prezidenta Bašāra al Asada valodošā režīma pārstāvji veica ikdienas „ielu attīrīšanu” savā kontrolpunktā. Tobrīd es biju ceļā uz universitāti. Visi jaunieši tika vesti uz speciālu aizturēšanas vietu – tā bija māja meža vidū. Nonākot tur, es uzreiz sapratu, kas tur tiek darīts – pirms manis šeit bijuši daudzi citi. Es redzēju asinis. Līdz ko tie vīri pamanīja, ka es staigāju citādāk, runāju citādāk, viņi sāka mani rupji apvainot – vārdiski aizskart. Viņi man uzdeva jautājumus par manu ģimeni. Pēkšņi pārējie jaunieši tika atbrīvoti, bet mani paturēja. Tobrīd es biju pārliecināts, ka tikšu izvarots un vēlāk nogalināts. Taču tad arī mani negaidīti atbrīvoja. Es nezinu kāpēc.

Es neriskēju atgriezties universitātē– izvēlējos palikt mājās. Pēc dažiem mēnešiem nāca islāmisti, un situācija pasliktinājās. Arī mans tēvs bieži bija mājās, kas nozīmēja, ka viņš mani ikdienā redzēja vairāk un biežāk nekā iepriekš. Tēvam nepatika tas, ko viņš redzēja, un tad sākās vardarbība..

Idlibu, Ziemeļsīrijas pilsētu (manu pilsētu), pārņēma „Al-Qaeda” islāmistu grupējums, pasludinot Šarija likumu. Kādu dienu viņi arestēja kādu manu paziņu, apsūdzot viņu homoseksuālismā, jo viņa tālrunī esot atrasts kaut kas provocējošs. Kaujinieku grupējums mošejās izziņoja, ka viņi attīrīšot ielas no gejiem. Ja tu izskatījies nedaudz citādāk, piemēram, tev mugurā apspīlētas džinsas, viņi tevi sagūsta un nopratina kādas piecas vai sešas stundas.

Es biju plānojis pamest Sīriju tuvāko pāris mēnešu laikā. Pāris draugi no Libānas man piedāvāja palikt pie viņiem. Es izsaucu taksi un palūdzu šoferim, lai viņš tiek galā ar standarta procedūrām, šķērsojot robežas un kontrolpunktus. Ja runātu es, viņi visdrīzāk pamanītu kāds es esmu un nelaistu mani prom.

Atrast darbu Libānā bija grūti, tāpēc pēc sešiem tur pavadītiem mēnešiem es pārvācos uz Turciju, kur man izdevās ieņemt vadošu amatu bezpeļņas organizācijā „Glābiet Bērnus” (Save the Children). Turcijā es pavadīju divus gadus. Mana dzīvesvieta atradās netālu no Sīrijas robežas. Islāma valstij ieņemot plašākas teritorijas, situācija kļuva ar vien bīstamāka. Kādu laiciņu es bēguļoju no vienas „slēptuves” uz citu, līdz beidzot nokļuvu Stambulā, kur es pieteicos ANO augstā komisāra bēgļu lietās birojā.

Pirms Islāma valsts Sīrijā izrēķināšanās ar gejiem nebija tik nežēlīga un brutāla. Taču nežēlība tikai ņēmās spēkā. Islāmisti apgalvo, ka tādā veidā viņi pasargā vietējos no „pervertiem,” jeb cilvēkiem, kuri samaitā sabiedrības morālās vērtības. Tas bija vienīgais, ko kaujinieki piedāvāja.

Pēc intervijas ANO augstākā komisāra bēgļu lietās birojs mani apstiprināja. Amerikas Savienotās Valstis pieņēma manu lietu, un es tiku nosūtīts uz Iekšējās drošības departamentu. Visas formalitātes man prasīja aptuveni gadu, un tad, pirms vairākiem mēnešiem, es pārvācos uz Sanfrancisko – tur man jau bija sarunāts darbs.

Tagad strādāju par sistēmas administratoru ORAM (Organization for Refuge, Asylum, and Migration) pārvaldē. Apvienoto Nāciju Organizācija meklēja cilvēkus, kuri būtu gatavi pastāstīt par vardarbību pret LGBT viscaur pasaulē. Tā bija pirmā reize, kad publiski tiek uzklausīta balss no Āzijas vai Tuvajiem Austrumiem, un es gribēju būt daļa no tā visa.

Sanāksmē piedalījās daudzas valstis un organizācijas, arī divi Sīrijas pārstāvji, un visas valstis, kuru pārstāvji uzstājās sanāksmē ar runu, bija ļoti pozitīvas. Es biju gaidījis naidīgāku attieksmi. Arī Ķīna un Krievija piedalījās sanāksmē, taču nerunāja. Katrā ziņā valstis, kuras sanāksmē pauda viedokli, vēlējās kaut ko darīt lietas labā – vēlējās pārmaiņas.

Mans stāsts ir ikdienišķs, un tajā nav nekā neparasta, jo daudzi citi ir piedzīvojuši daudz lielākas šausmas. Man ļoti paveicās, ka saņēmu visu šo palīdzību un atbalstu, un tieši tāpēc šobrīd strādāju pie projekta: vēlos izveidot sistēmu, ar kuras palīdzību cilvēki, kuri ir līdzīgā situācijā, saņems palīdzību ātrāk un efektīvāk.

Avots: http://www.advocate.com/current-issue/2015/11/11/letter-gay-syrian-refugee