Mīti par homoseksuālitāti

Mīti par homoseksuālitāti

2016. gada 16. jūnijs

“NoPride”: Pētījums pierāda, ka geji dzīvo par 20 gadiem mazāk, nekā pārējie.

Mīts. NoPride raksts (pieejams viņu mājaslapā) ir balstīts uz pētījumu, ko veicis Pauls Kamerons (Paul Cameron) un viņa dibinātais Ģimenes institūts (Family Research Institute). Pauls Kamerons ir pazīstams ar tādiem izteikumiem kā: “Homoseksuāls dzīvesveids ir kaitīgāks kā smēķēšana”; “Homoseksualitāte samazina dzīves ilgumu par 20 gadiem”; “Geju vidējais dzīves ilgums ir 43 gadi”. Kamerons jau 1983.gadā tika izslēgts no Amerikas Psihologu Asociācijas par nesadarbošanos ar ētikas komisiju, kas izmeklēja viņu profesionālo rīcību. Vēlāk arī Amerikas Socioloģijas Asociācija un Kanādas Psihologu Asociācija izdeva paziņojumus, kuros viņš tika apsūdzēts apzinātā nepareizā pētījumu interpretēšanā. Tāpat kā pārējiem viņa pētījumiem, arī viņa 1994.gada pētījumam tiek pārmesta neobjektivitāte un faktu par gejiem sagrozīšana.

Kolumbijas Universitātes raksts kā galveno cēloni neobjektīviem datiem min sabiedrību nepārstāvošu pētījuma grupu. Šāda grupa ļauj viegli manipulēt ar datiem un nevienā gadījumā neatspoguļo patieso situāciju. Kamerons pie saviem secinājumiem nonāca, pētot laikrakstu bēru paziņojumus un rakstus par nāves gadījumiem. Viegli pamanīt, ka šādā veidā pētījums pētīja tikai tās seksuālās minoritātes, kas ir nomirušas, neiekļaujot tās, kas ir veselas. Pie tam, pētījums neobjektīvi koncentrējās uz pilsētā dzīvojošiem, ar HIV inficētiem, savu seksualitāti neslēpjošiem gejiem. Viņa pētījuma rezultātā iznāca, ka tikai 11% nāves gadījumu cēlonis nebija AIDS. Kas nav mazāk svarīgi, pētījumā netika iekļauti tie cilvēki, par kuru nāvi nebija publikāciju avīzēs. No šādi veidotas pētījuma grupas, tāpat kā no jebkuras citas, var iegūt lielu daudzumu datu. Tikai šajā gadījumā šiem datiem nav vērtības.

- Mīts par 10% lesbiešu un geju

Mīts. Ideju par homoseksuāliem cilvēkiem kā konstantu daļu — apmēram desmit procentiem no ikvienas sabiedrības — bieži izmanto geju tiesību aizstāvji homoseksuālitātes skaidrošanai, tomēr tas, visticamāk, ir nepatiess.

Ne fakts, bet sauklis

Ideja par desmit procentiem homoseksuālo cilvēku sabiedrībā pieder Alfrēdam Kinsijam ar kolēģiem Vardelu Pomeroju un Klaidu Mārtinu, kas 1948. gadā publicēja ziņojumu “Vīriešu cilvēka seksuālā uzvedība” (Sexual Behavior in the Human Male). Viņš gan tika kritizēts par nereprezentatīvu izlasi (liela daļa pētīto bija cietumnieki un vīrieši- prostitūtas), turklāt pētījumā intervētie cilvēki bija brīvprātīgie, nevis nejauši vai pēc kādas citas pieejas izvēlēti. Jāpiebilst arī, ka zinātnieku sacītais tiek pārlieku vispārināts, jo viņi paši bija sacījuši, ka desmit procenti vīriešu vecumā no 16 līdz 55 gadiem ir „pamatā”homoseksuāli, bet astoņi procenti — “tikaihomoseksuāli vismaz trīs gadus vecumā no 16 līdz 55 gadiem.

Kopš tā laika “desmit procentu arguments” ir kļuvis tikai populārāks, un tas ir ieguvis stabilu vietu geju un lesbiešu pašidentitātes un viņu atbalstīšanas argumentu vidū. Re, ir pat interneta veikals “10 procentu” (10 per cent). Un, tā kā homoseksuālitātes pētniecība ir problēmātiska, mītam ir radīti labi apstākļi ilgdzīvošanai un vispārināšanai. Tādā veidā ir iespējama situācija, ka ASV pirms vairāk nekā 60 gadiem veikta pētījuma dati tiek automātiski attiecināti uz ikvienu sabiedrību, tai skaitā Latvijas.

Dažādās valstīs veiktās aptaujas par homoseksuālo cilvēku īpatsvaru neparāda homoseksuāli orientēto cilvēku līdzīgu izplatību dažādās sabiedrībās, turklāt bieži vien pētījumu dati arī rāda, ka geju un lesbiešu skaits ir krietni mazāks — vai arī lielāks, atkarībā no tā, ko mēs īsti saprotam ar homoseksualitāti.

Dažādi pētījumi, dažādi dati

Pētījumus par homoseksuālitātes īpatsvaru sabiedrībā veikt ir grūti. Vairums pētījumu balstās uz datiem, ko snieguši paši respondenti, un, ņemot vērā jutīgo tēmu, var sagaidīt, ka būs daļa cilvēku, kas savu seksuālo orientāciju vēlēsies slēpt vai vismaz neatklās svešam cilvēkam — aptaujas veicējam. Pētīšanu apgrūtina arī tas, ka seksuālā orientācija ir ievērojami sarežģītāka personas identitātes sastāvdaļa, nekā sākotnēji izskatās. Tā var izpausties dažādos līmeņos: gan kā fiziska darbība, gan psiholoģiska attieksme, gan vienkārši kā savas seksuālās identitātes apzināšanās; savas vietas atrašana homoseksuālitātes — biseksuālitātes — heteroseksuālitātes asī.

Kanādā 2003. gadā publicētas aptaujas rezultāti (aptaujāti 135 tūkstoši kanādiešu) rāda, ka par homoseksuāliem sevi uzskata viens procents respondentu, bet par biseksuāliem — 0.7 procenti.

1995.gadā publicētā Hārvarda publiskās veselības skolas pētījumā teikts, ka 6.2 procentiem vīriešu ASV, 4,5 procentiem vīriešu Lielbritānijā un 10,7 procentiem vīriešu Francijā ir bijusi homoseksuāla pieredze. Šādu sieviešu attiecīgi ir 3.6, 2.1 un 3.3 procenti. To cilvēku skaits, kam ir bijusi homoseksuāla pieredze vai nekas vairāk par homoseksuālām jūtām, sanāk krietni vairāk — pie tādiem varot pieskaitīt attiecīgi 20.8, 16.3 un 18.5 procentus vīriešu un 17.8, 18.6 un 18.5 procentus sieviešu.

Pēc 2008.gadā Lielbritānijā veiktās aptaujas datiem par homoseksuāliem sevi uzskata seši procenti cilvēku, bet 13 procentiem ir bijuši viendzimuma sakari.

Četri procenti no 2008.gada ASV prezidenta vēlēšanu elektorāta sevi pieskaita pie gejiem, lesbietēm vai biseksuāliem cilvēkiem. (žurnāls „The Advocate”, kas šo vēstīja, ir ievērojams geju kopienas izdevums.)

1994.gadā veikta Čikāgas universitātes pētījuma dati pēc 3 432 amerikāņu aptaujāšanas vecumā no 18 līdz 59 gadiem vēstīja, ka par homoseksuāliem sevi uzskata 2.8 procenti vīriešu un 1.4 procenti sieviešu. Turklāt lielākajās pilsētās homoseksuālo cilvēku ir vairāk: 10.2 procenti vīriešu un 2.1 procenti sieviešu. Tas skaidrojams ar to, ka pilsētas iebraucējus piesaista ar augstāku iecietības līmeni, mazāku iejaukšanos privātajā dzīvē un lielākām iespējām atrast jau izveidojušās seksuālo minoritāšu kopienas.

Bet, kad sociālo pētījumu aģentūra “Gallup” 2002.gadā pašiem amerikāņiem prasīja, cik tad, viņuprāt, valstī ir geju un lesbiešu, viņi lēsa, ka homoseksuāli ir 22 procenti sieviešu un 21 procents vīriešu. Tovarētu izskaidrot tas, ka geji salīdzinoši daudz tiek rādīti medijos un aizvien plašāk tiek pieņemti.

Viens vai desmit procenti

Tomēr jautājums gan ir par to, kas mainās, ja atsakāmies no t.s. „desmit procentu” pieņēmuma. Ja mēs cienām cilvēkus tādus, kādi viņi ir, tad mēs cienām arī vienu procentu. Ja necienām, tad arī visi desmit vai pat vairāk procenti neko nemainīs.

- Geji pavedina bērnus, geji ir pedofili

Mīts. Patiesībā bērnus pavedina pedofili un ar personas seksuālo orientāciju tam nav nekāda sakara Ja, piemēram, pieaudzis vīrietis pavedina mazu meiteni, sabiedrībā neteiks, ka viņš ir heteroseksuāls un ka visas meitenes jāsargā no heteroseksuāliem cilvēkiem. Kurpretī, ja pieaudzis vīrietis izmanto mazu zēnu, bieži vien tiek piesaukts, ka šāds vīrietis ir gejs. Patiesībā viņš ir pedofils. Daudziem pedofiliem nav seksuālās orientācijas, viņi nav spējīgi veidot attiecības ar pieaugušiem cilvēkiem, tādēļ izvēlas mazāk aizsargātas personas, kuras nespēj par sevi parūpēties, īpaši bērnus.

- Geju pārī viens ir „pasīvais”, otrs — „aktīvais”

Mīts. Heteroseksuālajā sabiedrībā uzskata, ka „aktīvais” gejs strādā „vīrišķīgu” darbu un arī seksā viņš ir „aktīvā” puse, bet „pasīvais” dzīvo mājās un mazgā veļu. Tas ir tālu no patiesības. Pat ja viens no partneriem strādā un otrs nestrādā, tas neatspoguļo viņu lomu gultā, jo attiecības gultā bieži vien mēdz būt pilnīgi pretējas attiecībām ārpus tās – arī pretēju dzimumu pāriem.

- Geji pārsvarā nodarbojas ar anālo seksu

Mīts. Nav veikts pētījums, kas pierādītu, ka anālais sekss ir populārāks par kādu citu seksa veidu tieši homoseksuālu vīriešu starpā un nevis pretēju dzimumu pāru attiecībās.

- Geji, galvenokārt, strādā mākslas jomā, bet lesbietes – vadītāju amatos

Mīts. Arī šajā gadījumā var teikt, ka nav pētījuma, kurš pierādītu, ka māksas jomā vairāk strādā tieši geji un nevis heteroseksuāli cilvēki. Iespējams, šis mīts ir radies tāpēc, ka radošo profesiju pārstāji (aktieri, dziedātāji, dejotāji, mūziķi, gleznotāji, dizaineri u.c. radošo profesiju pārstāji) ir tik ļoti neslēpj savu seksuālo orientāciju neatkarīgi no tā, kāda tā ir, jo radošo profesiju vidū valda daudz iecietīgāka atmosfēra. Tāpat arī nevar skaidri pateikt, ka sievietes vadītājas biežāk būtu lesbietes, nevis heteroseksuālas vai, piemēram, biseksuālas, jo tam trūkst pierādījumu.

- Homoseksualitāte ir slimība, kas jāārstē

Mīts. Tā nav slimība, homoseksualitāti ir viena no daudzajām cilvēka seksuālajām orientācijām. Ja homoseksualitāte būtu slimība, tad arī heteroseksualitāte būtu slimība. Homoseksualitāte no slimību saraksta tika svītrota jau septiņdesmitajos gados ASV, un Amerikas Psihiatru asociācija aicināja savus biedrus nevis mēģināt mainīt savu klientu seksuālo orientāciju, bet — tieši otrādi — atbalstīt viņus, iedrošināt un palīdzēt.

- Biseksuālam cilvēkam vienlaikus ir vajadzīgi abu dzimumu partneri

Mīts. Tas ir viens no populārākajiem mītiem par biseksuāliem cilvēkiem. Patiesībā biseksuāli cilvēki nezina, kura dzimuma partnerī viņš vai viņa var iemīlēties. Cilvēka jūtu pasaule ir tik sarežģīta, ka jebkurš no mums patiesībā mīlēt vienlaikus var vairākus cilvēkus. Tāpat kā, piemēram, heteroseksuāls vīrietis var vienlaikus mīlēt divas sievietes, arī biseksuāla sieviete var vienlaikus mīlēt vīrieti un sievieti, un tāpat arī, piemēram, lesbiete var mīlēt divas sievietes. Šajā gadījumā īpaši svarīgi ir nejaukt seksuālo uzvedību, kas ir iesaistīšanās seksuālajās aktivitātēs ar kādu personu, ar seksuālo orientāciju, kas ir cilvēka spēja un vēlme veidot attiecības ar citiem cilvēkiem atkarībā no savas seksuālās orientācijas veida. Tas vien, ka piemēram, sieviete nodarbojas ar seksu vienlaikus ar vīrieti un sievieti, ne obligāti nozīmē, ka viņa ir biseksuāla vai ka viņai ir jūtas pret šiem cilvēkiem.

- Geji ir sievišķīgi, lesbietes ir vīrišķīgas.

Mīts. Tas nav tik vienkārši. Ne pēc izskata, ne pēc uzvedības nevar pateikt, vai cilvēks ir gejs vai lezbiete. Ir ļoti vīrišķīgi geji un ļoti sievišķīgas lezbietes. Ir sievišķīgi vīrieši, kuri var arī būt heteroseksuāli. Vienīgā atšķirība var būt apstāklī, ka homoseksuālie cilvēki ir brīvāki no sabiedrības stereotipiem par to, kādam jābūt vīrietim un sievietei. Piemēram, pretēju dzimumu laulībā vīrs un sieva bieži vien ir spiesti uzvesties pēc noteiktiem stereotipiem, pildīt noteiktas lomas – sabiedrībā valda uzskats, ka vīram ir jāpelna nauda, bet sievai ir jārūpējas par mājām un bērniem, un šīs lomas ir diezgan strikti noteiktas. Viendzimuma pāri ir brīvāki no šīm dzimumlomām, un attiecības bieži vien ir vienlīdzīgākas, un pārim ir vieglāk sadalīt pienākumus.

- Homoseksuāli cilvēki apdraud heteroseksuālus cilvēkus, cenšas tos ieintriģēt un pavedināt.

Mīts. Ja esat heteroseksuāls vīrietis, vai tad jums ir bail no sievietēm, vai jūs jūtaties apdraudēts no sieviešu puses? Vai tad heteroseksuālās sievietes jūtas apdraudētas katru reizi, kad trolejbusā ienāk kāds vīrietis? Daudzi heteroseksuāli cilvēki, sevišķi vīrieši, jūtas apdraudēti tieši no homoseksuālu vīriešu puses, lai gan nebūtu novērojams, ka heteroseksuālas sievietes justos apdraudētas no homoseksulālu sieviešu puse. Un šīs bailes sauc par homofobiju. Homofobijai ir dažādi cēloņi. Viens no būtiskākajiem faktoriem ir neziņa, objektīvas informācijas trūkums. Mums visiem ir tendence baidīties no tā, ko nezinām. Cits faktors ir “mēs – viņi” mehānisms. Tā būtība ir uzskatīt savu grupu (“mēs”) kā labāku par citām, bet citas, atšķirīgas grupas (“viņi”) – par sliktākām. Šis mehānisms palīdz mums justies labiem un vērtīgiem, jo vienmēr uzskatām, ka piederam tai „labajai” grupai.
Vēl viens homofobiju izraisošs faktors ir nepieciešamība agresīvi nosodīt to,kas mums pašos sevī liekas drausmīgs un nepieņemams, jo apdraudēti jūtas tie, kas nav pārliecināti paši par savu seksualitāti. Tas parasti notiek neapzināti. Daudziem cilvēkiem ir homoseksuālas jūtas vai fantāzijas, bet tās viņiem liekas nepieņemamas. Tādi cilvēki ir īpaši neiecietīgi pret homoseksuāļiem. Tātad, ja jums ir kādi paziņas, kas ir īpaši neiecietīgi pret homoseksualitāti, var domāt, ka tādā veidā viņi cenšas aizsargāties no viņu pašu homoseksuālajām jūtām. Homofobisku cilvēku vidū visizplatītākais veids kā novērst no sevis aizdomas par savu homoseksualitāti, ir publiski nosodīt gejus un lesbietes – bet visbiežāk tieši gejus.

- Homoseksuāli cilvēki parazitē uz sabiedrības rēķina

Mīts. Nevar teikt, ka homoseksuāli vai biseksuāli cilvēki ņemtu no sabiedrības vai dotu tai vairāk, nekā, heteroseksuāli cilvēki. Geji, lesbietes un biseksuāli cilvēki tāpat diena armijā, aizstāvot valsti, strādā policijā, slimnīcā, skolā un maksā nodokļus, sniedzot sabiedrībai tieši tikpat daudz, cik heteroseksuāli cilvēki. Viņi tāpat palīdz citiem, sekmē sabiedrības attīstību ekonomikā, kultūrā, zinātnē un garīgajā dzīvē.

Ir uzskats, ka homoseksuālās attiecības ir nepareizas tāpēc, ka viendzimuma pārim nevar būt bērnu. Taču arī pretēju dzimumu pāriem var nebūt bērnu -— sabiedrīgā šādas attiecības gan netiek uzskatītas par nepareizām. Cilvēki dzīvo kopā un veido attiecības ne tikai tāpēc, lai radītu bērnus. Pirmkārt, viņi ir kopā tāpēc, ka grib dalīties priekā un bēdās, mīlēt un justies mīlēti, sniegt un gūt atbalstu.
Ir valstis, kurās viendzimuma pāri var adoptēt bērnus. Mūsu sabiedrībā daudziem cilvēkiem ir bail, ka tādi bērni arī kļūs homoseksuāli. Savukārt pētījumi rāda, ka vecāku seksuālā orientācija neietekmē bērnu seksuālo orientāciju. Padomāt — gandrīz visi homoseksuālie vai biseksuālie cilvēki nāk no heteroseksuālām ģimenēm…

Jāpiebilst, ka daudzi homoseksuāli cilvēki jau tagad audzina bērnus no iepriekšējām pretēju dzimumu laulībām – tātad, homoseksuāli un biseksuāli cilvēki arī pilda mātes un tēva lomu.