Personība un pašreklāma
Aivars Helde, speciāli Pride.Lv
Pašreklāma tiek uzskatīta par visizplatītāko u vissenāko reklāmas veidu. Līdzīgi, kā to dara komercreklāma, arī pašreklāma izpilda trīs galvenos uzdevumus. Nodarbojoties ar pašreklāmu cilvēks cenšas:
1. izcelties to cilvēku vidū, kurus viņš novērtē kā sev līdzīgus,
2. pasniegt sevi kā cilvēku, kas pēc statusa ir līdzvērtīgs tādam, kas ir kaut ko īpašu sasniedzis, un, iespējams, ir pat, jaunas modes aizsācējs( sociālās uzvedības normas),
3. pasniegt sevi visizdevīgākajā veidā, radīt iespaidīgu tēlu, iepatikties apkārtējiem cilvēkiem.
Kā redzams, pirmajā gadījumā cilvēks demonstrē nestandarta uzvedību, otrajā gadījumā, pretēji- cilvēks demonstrē pilnīgu atbilstību izveidotajiem kritērijiem, ar nosacījumu, ka tie atbilst viņa paša nozīmīgumam, trešajā gadījumā cilvēks strādā ar savu imidžu, neatkarīgi no konkurences. Varam novērot, ka cilvēka uzvedības pamatā ir vieni un tie paši mehānismi, pat viena un tā pati motivācija.
Teorijas, kuras mēģina skaidrot šo fenomenu, tā ar nav spējušas pilnvērtīgi dot atbildes. Ne Kuli „Spoguļattēla Es”, ne Mida „Simboliskā interakcija”, ne Banduras sociālās iemācīšanas teorija. Tā ar īsti nav skaidrs, kas ir tas, kas rada cilvēka individualitāti, viņa domas oriģinalitāti un uzvedību, kas nav līdzīga citiem. Visas šīs teorijas balstās uz to, ka cilvēks atdarina tās vai citas darbības, kas ir jau izveidotas pirms viņa, sociāli izveidoto uzvedības paraugus un domāšanu. Pietam, jāsecina, ka cilvēka oriģinalitāte vai viduvējība nav meklējama stingri lokalizētā vidē. Protams, ir iespējams atrast tādus faktorus, kas pieder sociumam, bet varam saskatīt arī paša cilvēka izveidotos faktorus. Katrā ziņā varam teikt, ka sociumams var cilvēkam sniegt gan stereotipiskus ,gan standarta, gan arī nestandarta uzvedības normu paraugus.
Šis normas ir skaidri redzamas kultūrā. Likumsakarīgi, ka ikviena kultūra satur gan tās, gan citas normas. Lai gan pastāv iespēja, ka dažādos vēsturiskajos periodos vai sociāli-ekonomiskos apstākļos, politiskos vai kādos citos apstākļos, konkrētā kultūrā virsroku var ņemt vai nu konservatīvas domāšanas un uzvedības normas, vai avangarda. Pirmajā gadījumā kultūra atrodas ilgstošā stagnācijā, otrajā gadījumā, tā attīstās straujiem tempiem un atjaunojas neticamā ātrumā, tradīciju aizstājot, ar ātri mainošos modi.
Pašizteiksmes motivācija un pašreklāma, kā uzskata pētnieki, tiek pastiprināta pusaudža gados un jaunībā. Te tās izpausmes ir pietiekami spēcīgi novērojamas gan kā atklāti izaicinošas, kas izpaužas kā dažādas sociālās kustības (hipiji, panki, rokeri), gan kā uzvedības veida demonstrācija( tatu, pīrsings). Iemesls tam visam ir pavisam prozaisks, jaunie, bet ātri pieaugošie jaunieši tā risina savu „psiholoģisko” problēmu-sava sociālā statusa paaugstināšana.
Pamazām, pieaugot, vairums cilvēku iemācās apslēpt savas ambīcijas, vēlmi izpatikt, izdalīties grupā. Viņi iemācās izskaidrot apkārtējiem savu uzvedību izmantojot citu motivāciju. Lūk skaidrs piemērs no:
(http://www.gay.lv/diskusijas/tema/?tid=72)
Geju subkultūru tomēr ir iespējams izdalīt. Ja to analizē ar kultūras kodola koncepcijas palīdzību. Šo kodolu sastāda mūsu sociālās grupas vērtības un ideāli, mūsējie pamatpriekšstati par reliģiju, cilvēku , sabiedrību un apkārtējo pasauli, kā arī mums raksturīgākie darbības modeļi un normas.
Runājot par Mikelandželo, nav viennozīmīgi pierādīta viņa homoseksualtāte. Protams, lielākā daļa uzskata, ka viņam bijušas seksuālas tieksmes pret abiem dzimumiem, tomēr, tā kā viņš bija pārliecināts katolis pēc būtības, viņš par šo tieksmi esot pārdzīvojis un to apspiedis, pretēji L. da Vinči brīvajiem uzskatiem. Šie abi mākslinieki, lai kas arī būtu pēc orientācijas, deva ieguldījumu dominējošajā kultūrā, nevis homoseksuāļu subkultūrā.
Viena lieta, ko es pārmetu homoseksuāļiem ir pārlieku lielā L. da Vinči reklāma. Liela daļa mākslinieku un mākslas zinātnieku pasaulē, kā zināms , ir homoseksuāļi, un tieši viņi ir vainīgi pie tā, ka darbs, kas pēc savas būtības ir lielisks, tomēr tehniskā izpildījuma ziņā ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem Renesanses mākslinieku darbiem, un piedevām ir idejiski pliekans, tiek padarīts par visslavenāko darbu tikai tāpēc, ka da Vinči bija gejs. Vēl lielāku reklāmu tam darīja kaut kādi kretīni, kas paziņoja, ka Leonardo ir transvestīts - Mona Liza.
venuss | 09.12.2006.
- 13:33:10
Nu
tas jau sen zināms fakts , ka liela nozīme ir reklāmai ,
pašslavināšanai , pēc principa - es tevi un tu mani . Sevišķi
spilgti tas izpaužas mūzikā , kur vienas tautības mūziķi tiek
slavināti visos veidos , un gandrīz visi šīs tatības pārstāvji
tiek pielīdzinati ģēnijiem . Kad tuirpat blakus ir ļoti daudz
talantīgu mūziķu , kuri paliek ēnā nepietiekošas reklamēšanas
dēļ .
bollocks | 09.12.2006.
- 14:09:26
hehe,
nekad nebūtu domājis, ka vienā loģiskā teikumā iespējams
savietot baironu ar moresmo! :-P
rendija | 09.12.2006.
- 14:18:06
Geju
subkultūru tomēr ir iespējams izdalīt. Ja to analizē ar kultūras
kodola koncepcijas palīdzību. Šo kodolu sastāda mūsu sociālās
grupas vērtības un ideāli, mūsējie pamatpriekšstati par
reliģiju, cilvēku , sabiedrību un apkārtējo pasauli, kā arī
mums raksturīgākie darbības modeļi un normas.
Tur
jau ir tā lieta, ka mēs esam vēl prentalajā fāzē. Mūsu
subkultūra ir vāji izteikta, tikko manāma. Mums nav vienotu ideālu
un vērtību.
Latvijā
makslinieks lielākus panākumus var gūt integrējoties
heteroseksualaja vidē, nevis ārpus tās. Tirgus tendences nosaka
virzienu. Reti kurš būs gatavs radīt nekomerciālu mākslu. Īpaši
jau homosex vidē, kur nauda līdzinās potencei.
Subkultūra ir samērā patstāvīga garīgo un materiālo vērtību sistēma kādas kultūras ietvaros, kas dažkārt izveidojusies kā pretnostatījums sabiedrības valdošajai kultūrai un ko vairākums uzskata par mazvērtīgāku vai par kaitīgu.[1] Šādas atšķirīgas sistēmas un grupas rodas noteiktas šķiriskās, etniskās un reliģiskās piederības, kā arī dzīves vietas ietekmes rezultātā.[2]
Subkultūra no valdošās kultūras var atšķirties ar tās piekritēju vecumu, rasi, tautību, materiālo stāvokli, dzimumu vai seksualitāti. Atšķirības iedalāmas uzskatos par estētiku, reliģiju, politiku, seksualitāti vai dažādu minēto faktoru kopumu. Subkultūras sekotāji savu piederību parasti apliecina ar noteiktu stilu — apģērbā, uzvedībā un valodā(žargons).[3]( https://lv.wikipedia.org/wiki/Subkulta)
„Parasti tiek apgalvots, ka laiks visu maina, patiesībā, jau tu un tikai tu, maini visu. „E. Vorhols
Psihologi izšķir divas stratēģijas, kuras cilvēki izmanto pašreklāmā. Pirmajā gadījumā subjektu komunikatīvās uzvedības pamatu veido viņu vēlme pašizteikties, piesaistīt sev uzmanību, pārsteigt ar savu savdabību, oriģinalitāti, būt atšķirīgam, dominēt, mērķtiecīgi iedarboties vienam uz otru. Šī stratēģija ir kā tiešs turpinājums sociālajai subjektu motivācijai , kura bieži vien ņem virsroku pār viņu refleksīvajām prasmēm. Tāda veida cilvēki parasti cenšas uzvesties kā „modes noteicēji”. Brīžam gan pats subjekts neapzinās, ka viņa izvēlētais reklāmas komunikācijas veids ir neadekvāts partnera gaidām, ka tas var būt nesavienojams ar tām vērtībām, orientāciju un vēlmju uzstādījumu. Respektīvi, uzvedība, kura balstīta uz vēlmi, piesaistīt uzmanību, pārsteigt ar iztēli, izcelties, nodemonstrēt savu pārākumu- var arī nenostrādāt, partneris var to neuztvert vai pat noraidīt. Šo varētu uzskatīt par „nerefleksējošo pašreklāmu”, kura „īpašos” gadījumos var izrādīties pat visai efektīva.( Kaut vai izsaucot kādā vēlmi kopēt to).Otrajā gadījumā, partneri apzinās, ka pārāk liela vēlme sevi izrādīt var būt uztverta noraidoši. Tātad otrajā gadījumā tiek izvēlēta „refleksējošās analīzes” stratēģija. Šis paņēmiens ļauj izveidot saiti ar lielu cilvēku skaitu, jo te izvēlēti tik tie paņēmieni, kas izsauc sapratni un piekrišanu starp partneriem.” Te varam izmantot gan Freida „psiholoģiskās projekcijas” kas pamatīgi apskata mehānismu, kas balstīts uz savu īpašību „saskatīšanu” partnerī. Vai arī otrs psiholoģiskais termins, kuru varam izmantot- empātija. Cilvēka spēja iejusties „otra ādā”.
Lai gan pašreklāmā tiek izmantotas šīs divas stratēģijas, tomēr, vienmēr paliek atklāts jautājums, vai vienmēr pašreklāmas ceļā ir iespējams dibināt kontaktu ar otru cilvēku? Kuros gadījumos tas tomēr nav iespējams, kas ir tie faktori, kas traucē procesam? Balstoties uz apskatīto, var secināt, ka efektīvāks savās pašreklāmas aktivitātēs tomēr būs tas cilvēks, kam empātija būs spēcīgāka par psiholoģisko projekciju. Tad pašreklāmas komunikācija notiks ātrāk un tā saglabāsies daudz ilgāk.
Literatūras avoti:
1.Introduction to Sociological Theory: Theorists, Concepts, and their ...
Autori: Michele Dillon(Charles Horton Cooley” The “looking-glass self” theory „.
2.George Herbert Mead's “Symbolic Interactionism” www.uky.edu/~dlowe2/documents/HasAGoodMaslowPyramid.ppt
3. Self-efficacy defined https://www.uky.edu/~eushe2/Bandura/BanEncy.html
4. Andi Warhol. The philosophy of Andi Warhol. Torhol faundation 1975
5. (http://www.gay.lv/diskusijas/tema/?tid=72)
6. WIKIPEDIA
7. A. Lebedevs- Ljubimovs-Reklāmas psiholoģija”Piter-2003
