Populisma ēra
Aivars Helde, speciāli Pride.Lv
Ilustratīvā bilde no Pride.Lv arhīva
„Kārtīgam populistam tomēr jābūt daudzmaz talantīgai un kolorītai personībai, kura spētu uzrunāt cilvēkus un justu publiku..( Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Populisma svārstības).„Romiešiem patiesība ir rakstiski fiksēta liecība – dokuments (ratio scripta). Eiropieši šo pieeju vēlāk konsekventi respektē un izmanto. Pietam iemanījās dažādā veidā manipulēt ar dokumentos iekļauto patiesību. Dokumentus var slēpt, iznīcināt, nozagt, lai pateiktu, ka nekas nav bijis. Rūdolfa Šteinera XIX gs. beigās teikto, ka patiesība vienmēr ir individuāla un tā pieder patiesi izcilām personībām, joprojām neviens tā pa īstam nerespektē. Gluži pretēji: kopš XX gs. beigām Rietumi lepojas ar savu izslavēto plurālismu, kad katram var būt sava patiesība par lietām un parādībām. Saskaņā ar Rietumu plurālismu katram sava patiesība šodien var būt arī tajā gadījumā, ja attiecīgās lietas un parādības nav nemaz redzētas”(www.spidolastelpa.narod.ru) Cik ļoti šis portāls un tā autori vēlas būt vienīgie patiesības nesēji, pat piesaucot autoritātes viņi vēlas uzspiest patiesību, kura ir tikai un vienīgi viņu, Lielisks populisma paraugs, jo vairums cilvēku izlasot šo apgalvojumu drošu sirdi tam pievienosies. Ļaunie Rietumi mūs samaitā( it kā kādam zem gultas dzīvotu briesmonis no Rietumiem un liktu tā darīt,kā viņš saka, it kā pašam cilvēkam nav ne varēšanas ne gribēšanas darīt pašam).
Ir jau arī cita iespēja ko piekopj „tautas apgaismotāji”-kāda gan jēga dokumentus bēdzināt, tos var pavisam vienkārši ( protams no slēgtiem seifiem, jo citādi, kāda gan tiem vērte) nopludināt kādam žurnālistam ,nu kaut vai iemetot ,CD pasta kastītē, var arī nosūtot failus masu mēdiju aģentūrām, bet var safabricēt bildes un izvietot sociālajos tīklos, uzdodot tās par dokumentālām. . Kaut arī vēsture mums ne reizi vien ir nodemonstrējusi, ka izcilās personības piem. Staļins, Hitlers,Kastro savas tautas ir kropļojuši un nīcinājuši kā vien var.
"Protams, krīzes provocē bailes un satraukumu," teica Francisks. Pāvests tomēr piebilda, ka viņam "populisma piemērs šī vārda Eiropas nozīmē ir Vācija 1933.gadā".
"Vācija ... meklēja līderi, kādu, kas tai atdotu identitāti, un bija mazs cilvēks vārdā Ādolfs Hitlers, kurš sacīja: "Es to varu izdarīt"."
"Hitlers nenozaga varu," atgādināja pāvests. "Viņu ievēlēja viņa tauta, un tad viņš iznīcināja savu tautu."
Francisks sacīja, ka arī vācieši tolaik gribēja aizsargāt sevi ar "mūriem un dzeloņstieplēm, lai citi neatņemtu viņu identitāti".
"Vācijas gadījums ir klasisks," teica pāvests, piebilstot, ka Hitlers deva viņiem "deformētu identitāti, un mēs zinām, ko tā radīja".
Francisks tomēr uzsvēra, ka ir pāragri spriest par Trampu.
"Redzēsim. Redzēsim, ko viņš dara, un tad mēs vērtēsim," sacīja Romas katoļu baznīcas galva. (http://m.delfi.lv/pasaule/article.php?id=48434313)
Nepastāv standartizētas populisma jēdziena definīcijas,” šeit runa ir ne tik daudz par kādu ideoloģiju, bet gan par politiskās retorikas stilu. Vispirms, populisms iestājas par "labo tautu" iepretim "sliktajai, korumpētajai elitei". Šajā nozīmē populisti uzrunā Eiropā augošo anti-elitisma sentimentu, kuru rada nespēja turpināt iedzīvotāju sociālo kukuļošanu. Eiropieši elitāro, smokingos tērpto un tehnokrātisko politiku piecieta tikmēr, kamēr gadu no gada auga viņu labklājība. Kad nu krīze daudziem atņēma pastāvīgi pieaugošās algas un pabalstus, radās vēlēšanās pēc kāda pikantāka ēdiena.
Populisti cenšas uzrunāt "vienkāršo cilvēku" viņam saprotamā valodā un apelē pie viņa "vienkāršā cilvēka" identitātes - pretstatā globalizētajai galvaspilsētas elitei, kura ir nesaprotama, savtīga, aroganta. Šeit ir runa par pretenzijām uz "īstās tautas", vienkāršā franču (poļu, somu, latviešu) cilvēka interešu pārstāvniecību iepretim salona politiķiem un baņķieriem. Tādēļ populistiem ārkārtīgi patīk referendumi kā iespēja ieriebt "sliktajai elitei", un tie ir arī prasmīgi interneta un sociālo mediju lietotāji.” (Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Populisma svārstības)
Vienu no autoritatīvākajām
populisma definīcijām ir izstrādājis Kass Mude (Cas
Mude).
Populismu viņš definē kā ideoloģiju, „kas uzskata, ka
sabiedrība ir sadalīta homogēnās un naidīgās grupās —
„nevainīga tauta” pret korumpēto eliti (Mudde,Cas.
2004. The Populist Zeitgeist. Government & Opposition. 39 (4),
pp.541–563.),
un kas cenšas pierādīt, ka politikai ir jābūt kā tautas
vispārējās gribas izpausmei”[
Mudde CasThe
Populist Zeitgeist,
in: Government and Opposition 4. – 2004. - pp. 542-543).
Kass Mude uzskata, ka mūsdienu populismu Eiropā raksturo divi
svarīgi aspekti. Pirmais — populisms tiecas būt kā politika
Stammtisch, tas ir, liela emocionalitāte un vienkāršs diskurss,
kas ir virzīts uz tautas labsajūtu jeb good feeling. Otrais —
populisma jēdziens tiek izmantots, lai raksturotu pielāgošanās
(oportūnistisku) politiku ar mērķi ātri gūt tautas/vēlētāju
simpātijas, respektīvi, cenšoties atbalstu nopirkt, nevis mēģinot
to iegūt racionālā veidā.
Populisma jēdzienu mazliet citādāk
izprot Vercs (Werz),
kurš norāda, ka populismam ir divas sejas:
Par populistisku ir saucams protests un kustība „no apakšas”, kas apelē pie tautas un sevi identificē ar „tautu”;
Populisti cenšas nodalīt valdošo politisko eliti, kas maldina „parastos cilvēkus”, lai izmantotu savu varu savtīgos nolūkos (korumpētās elites pretnostatīšana tautai)[Werz N.Populismus: Populisten in Ubersee und Europa. Opladen: Leske-Budrich, 2003. p.9.).
Lai pilnīgāk izprastu populisma fenomenu, ir nepieciešams identificēt populisma plašās izplatības cēloņus Eiropas valstīs.raksta Aldis Bulis rakstā „Demokrātijas korekcija” (http://providus.lv/article/demokratijas-korekcija)
Franks Dekers (Frank Decker) iesaka populisma cēloņus iedalīt trīs grupās.
Pirmkārt, nozīmīgi ir ekonomiskie cēloņi (pārdales krīze), jo notiek labklājības valsts erozija, samazinās sociālā drošība, kas arvien vairāk palielina plaisu starp nabagajiem un bagātajiem, kā arī tiek apdraudēta vidusšķiras izaugsme. Šajā gadījumā ļoti svarīga ir sajūta, ka, iespējams, cilvēkam tiks kaut kas atņemts.
Otrkārt, Eiropas valstīs ļoti saasināti tiek uztverti kultūras aspekti (identitātes krīze un vērtību krīze), kur būtiskas ir globalizācijas radītās konsekvences, kas padara izteiktākas atšķirības starp dažādām morālām orientācijām un dzīves stiliem. Migrācija ir tā parādība, kas izaicina daudzas sabiedrības un nācijas, padarot tradicionāli homogēnas nācijas par multietniskām un multikulturālām sabiedrībām. Šī konfrontācija ar svešiniekiem lielai daļai sabiedrības šķiet kā drauds nacionālās identitātes pastāvēšanai.
Trešā populisma cēloņu grupa ir
politiskas dabas cēloņi (reprezentācijas krīze), ko raksturo tas,
ka daļa sabiedrības jūtas nepietiekami politiski reprezentēta.
Valsts pieaugošās globalizācijas ietekmē zaudē savu suverēno
spēju efektīvi pārvaldīt valsti.([Decker
FrankPopulismus
in Europa,
Wiesbaden, 2006. pp. 13-15.)
Šīs
trīs argumentu grupas ir iespējams sistematizēt ar apzīmējumu
„modernizācijas krīze”, jo sabiedrībā notiek izmaiņas lielos
apmēros. Šī modernizācijas krīze dāvā lielu potenciālu
populistiskām kustībām un politiskajām partijām. Šādu
populismam piemērotu brīdi dēvē par „populistisko momentu”,
kas populistiskajām partijām un kustībām rada labvēlīgus
apstākļus to izpausmēm ( Spier
TimPopulismus
un Modernisierung,
in: Decker Frank (Hrsg.), Populismus ir Europa. Wiesbaden, 2006.
p.38. )
Literatūrā
par populismu tiek akcentēta mediju lielā loma mūsdienu populisma
eksistencē. Tomass Meijers (Thomas
Meyer)
uzsver, ka „masu mediji piedāvā nepieredzēti labus apstākļus
populistisko stratēģiju īstenošanai” (
Meyer ThomasPopulismus
und Medien,
in: Decker Frank (Hrsg.), Populismus ir Europa. Wiesbaden, 2006.
p.95.)
Līdz ar to populisma atdzimšana Eiropā ir saistāma ar modernizācijas krīzi sabiedrībā un masu mediju lomas pieaugumu politikā. Populistu mērķauditorija ir dzīves neveiksminieki, kas modernizācijas procesā ir kaut ko reāli zaudējuši vai arī vismaz subjektīvi jūtas kaut kādā ziņā zaudētāju lomā. Visizteiktāk populisms izpaužas pirms vēlēšanām, kad politiskās partijas un politiskie līderi to labprāt izmanto kā pirmsvēlēšanu stratēģiju. Pēdējos 20 gados populisms pamazām ir kļuvis par ierastu politisko praksi Eiropas valstīs. Populisma pētnieku vidū dominē uzskats, ka populisms mērenās devās ir pieņemams, pat nepieciešams demokrātiskas valsts politiskajā procesā, lai mobilizētu sabiedrību un nodrošinātu sabiedrības interesi par politiku. Taču populisma pārmērīga izmantošana kaitē demokrātijas kvalitātei, jo samazinās uzticība politiskajām institūcijām, tiek diskreditēta demokrātija un politiskās partijas, kā arī pasliktinās rīcībpolitiku kvalitāte. Populisma pārmērīga izmantošana liecina par vēlmi pēc iespējas vienkāršākā un lētākā veidā iegūt sabiedrības atbalstu. (Aldis Bulis rakstā „Demokrātijas korekcija” (http://providus.lv/article/demokratijas-korekcija)
Interesanti un ar svaigu skatu uz šo parādību raugās filozofs Igors Šuvajevs: «Viens no tautu labākajiem mobilizācijas veidiem ir populisms plus nacionālisms. Ko mēs redzam Krievijā? Populisms plus nacionālisms plus revanšisms. Mums nodarīja pāri, mēs esam tik labi utt. Mēs tagad to visu atgūsim. Turcija? Turcija dara to pašu. Vācija trīsdesmitajos to pašu darīja. Ja runājam par noteiktām eksistenciālām, politiskām struktūrām un mehānismiem, tad principā kopš 18. gadsimta nekas nav mainījies. Tas nenozīmē, ka šīs struktūras un mehānismi jau ir gatavā veidā doti un šobrīd notiek tikai atkārtošanās. Pricipiālās līnijas, vismaz biopolitikas ietvaros, ir saglabājušās. Protams, parādās jauni uzsvari, jauni iekrāsojumi, bet pašas struktūras un mehānismi saglabājas iepriekšējie.(- 18. gadsimts arī bija diezgan pagarš...)- Tāpēc es piebildu par biopolitiku. Runa ir par sabiedrību un visu, kas ir ap to. Šo sabiedrību dēvē par disciplināro sabiedrību, kontroles sabiedrību, var to dēvēt arī par uzraudzības sabiedrību vai - pareizāk sakot - pašuzraudzības sabiedrību. Šajā ziņā nekas principiāli nav mainījies. Šī ir tā strikti formulētā atbilde, un tagad man jāmēģina to paskaidrot. Jau minēju, ka parādās jauni uzsvari, jauni iekrāsojumi, bet, kas saistās ar pieminētajiem notikumiem, tad tā ir tēlu ņirbēšana, kas lielā mērā saistīta ar tehnoloģiju attīstību. Tas pats jau visu laiku ir noticis, tikai tā informācija izplatījās lēnāk. Šobrīd tā izplatās gandrīz acumirklī, tāpēc var rasties iespaids, ka notiek ārkārtīgi daudz kas. Jā, no vienas puses, patiešām daudz kas notiek, bet arī agrāk nav noticis mazāk. Tikai tā pieejamība informācijai, turklāt vizualizētai, mūsdienās rada iespaidu, ka nemitīgi notiek kaut kas jauns.
. Ir vēl viens vārds, kurš pēdējā laikā tiek pakļauts kritikai, - tas ir humānisms. Tiek pārmests, ka aiz humānisma apsvērumiem sākumā tika plaši pavērtas duvis tā dēvētajām bēgļu plūsmām, bet vēlāk šīs durvis vairs nevarēja dabūt ciet, un dabūjām to, kas masu apziņā asociējas ar Ķelnes staciju Jaungada naktī. Ja tiek pieminēta Ķelne, tad kas tur īsti notika? Kad ir jāatbild uz šo vienkāršo jautājumu, tad pēkšņi izrādās, ka it kā laikam nekas nav noticis. Ja tomēr kaut kas ir noticis, tad kāpēc tas ir noticis? Tagad pateikšu ļoti ķecerīgu frāzi un paskaidrošu, kāpēc varu to atļauties. Varbūt tās sievietes gribēja, lai viņas apčamda? To pateica viena vācu feministe, ne es. Par bēgļiem. Šīs bēgļu straumes acīmredzot ir lielā mērā veicinātas. Gan šie aicinājumi - nāciet, nāciet, gan cilvēku tirdzniecība, gan arī dažs labs spēks var būt ieinteresēts, ka uz Eiropu tas viss plūst. Bēgļu jautājums ir visai sarežģīts, un to nevajag skatīt tik vienkārši. Man ir kolēģi, kuri ir strādājuši Itālijā bēgļu nometnēs, un viņi atstāsta daudzu vietējo itāliešu teikto, ka viņi ir gatavi šiem cilvēkiem palīdzēt. Kā cilvēkiem, kuri cieš, kuri bēg, bet tieši valdība nerisina tos jautājumus, kurus tai būtu jārisina. Tīri formāli katrā sabiedrībā, kultūrā, valstī ir jāizveido strukturētu noteikumu sistēmu, kas nodrošina tā saukto viesmīlību. Ja nav viesmīlības, tad tie, kas ienāk, šie citi, tie var būt vai nu pārtika, vai lēts, bezmaksas darbaspēks. Ja šāds cilvēks izraujas no šīs neviesmīlīgās zemes, tad viņš ar tādu pašu neviesmīlību atbildēs, ja pie viņa parādīsies kāds svešais cits. Tas viesmīlības nosacījums ir formāls noteikums, kas ir jāievēro. Viesmīlība nozīmē - tu uzņem kādu, kuram klājas grūti, bet tu viņam pasaki, šeit, mīļais, ir tādi noteikumi.
Par to humānismu. Filosofijā jau 20. gadsimtā ir nonākts pie atziņas, ka humānisms ir fašisma paveids un tāpēc būtu vēlams atteikties no humānisma vispār. Tā ir visai krasa pozīcija, bet tai ir vienkāršs pamatojums. Ja mums ir humānisms, tad mums ir priekšstats par cilvēku, un, ja kādu būtni sastopam, tad gribam un cenšamies padarīt viņu atbilstīgu šim savam priekšstatam. Tā tas parasti nenotiek, un tāpēc to nosauc par fašismu. No humānisma būtu visai labi atteikties un labāk to neizmantot savstarpējās cilvēciskās attiecībās” http://nra.lv/latvija/179387-igors-suvajevs-populisms-ir-briesmigs-ta-seku-del.htm
Var būt tieši tāpēc ir jēga ieklausīties šī žurnāla publikāciju, kuru mums savā blogā piedāvā Sandra Veinberga:
„Zinātniskais žurnālsThe Quarterly Review of Biology, izvirza tēzi par to, ka homoseksualitātes pārmantošana saistīta ar tā saucamajām epiģenētisko marķieru (epigenetic marks) pārmaiņām. Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem bāzu pāru, apmēram 23 tūkstošiem gēnu un veselu lērumu sekvenču, kuras tagad mēģina pētīt zinātne, lai saprastu, kā «šī nosliece» var tik pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Upsalas biologa Urbana Frīberga vadītās pētnieku grupas atklājums liecina, ka jārunā par epiģenētisku informāciju, kas veidojas mazulim jau mātes organismā. Reizēm tā tiek pārmantota un reizēm nē. Tas nozīmē, ka meitas var mantot seksuālo orientāciju no saviem tēviem un dēli no mātēm. Tiem, kas vēlas dziļāk iedziļināties jaunajā atklājumā, iesakuizstudēt norādītā žurnāla rakstu . Pārējiem varu pačukstēt priekšā, ka daudzi zinātnieki, dažādās pasaules valstīs aktīvi (pēdējos 20 gadus) pēta šo problēmu. Pagaidām nav pierādījumu, ka homoseksualitāti cilvēks pārmantotu ar gēniem. Taču pati pārmantojamība ir zinātniski noskaidrota un tagad atliek tikai precizēt, kā īsti tas notiek. Šobrīd uzmanības centrā nonācis cilvēka epiģenētisko marķieru kopums, kas regulē un nosaka gēnu sakārtojumu un nosaka izmaiņas DNS spirālē, kas tiek vai netiek pārmantotas nākamajās paaudzēs. (https://sandraveinberga.com/tag/geji-un-lezbietes/)
