Praidi Latvijā un ASV, kādreiz un tagad
Kārlis Streips, speciāli Pride.Lv
Teikšu kā ir. Precīzi neatceros, kad pirmo reizi devos uz kādu Praida pasākumu. Tas noteikti bija Čikāgā, kur uzaugu, un gandrīz noteikti pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē, kad sevi biju apzinājis kā geju.
Varbūt lasītājs neticēs, bet manā gadījumā tas bija jau puikas vecumā. Sapratu, ka puiši interesē un meitenes ne, bet arīdzan to, ka tas nav temats, par kuru kādam īpaši stāstīt.
Pabeidzu vidusskolu 1976. gada decembrī un drīz pēc tam pārcēlos uz Vašingtonu, kur kļuvu par pāžu ASV Senātā. Pāžiem tajos laikos pašiem bija jāatrod dzīves vieta, manā gadījumā liela māja, kurā istabiņas izīrēja gados veca un mazītiņa kundzīte. Neieslīgstot detaļās, tajos sešos mēnešos es daudz vairāk apzināju gan sevi, gan arī savu seksualitāti, daļēji tāpēc, ka man bija 16 gadu, bet man bija identifikācijas karte, kura uzrādīja, ka man ir 18.
Pēc Vašingtonas es gadu pavadīju Minsteres latviešu ģimnāzijā, kur atradu pāris puišus, ar kuriem palakstoties, lai gan īsta seksa tur nebija. Atgriezos mājās un sāku jurista studijas augstskolā, bet tās neinteresēja (plus vēl tieši pirmā semestra laikā biju nelaimīgi iemīlējies studentā, kuram par mani bija daudz mazāk intereses nekā man par viņu). Izstājos no augstskolas un arī pārcēlos prom no mājas, kurā uzaugu, tā vietā noīrējot sev dzīvokli pašā Čikāgā. Atradu darbu, un ļoti iespējams, ka tieši pirmajā vasarā devos uz Praidu.
Čikāgā bija viena no pirmām pilsētām, kurās parādījās praida pasākumi pēc 1969. gada, kad bija sacelšanās geju bārā Stonewall Inn Ņujorkā. Atceros pirmos praidus, kuros es piedalījos kā salīdzinoši pieticīgus pasākumus. Viens, kas ir raksturīgi parādēm un gājieniem Amerikā ir tā dēvētie “floats” – platformas ar piekabinātu pussmago, uz kurām var izvietot visādas dekorācijas un arī cilvēkus, tajā skaitā skaistus puišus apspīlētos peldkostīmos.
Sākotnēji šīs platformas lielākoties sponsorēja Čikāgas geju bāri, kuru 70. gadu otrajā pusē bija arvien vairāk. Vēlāk geju kopienu arvien vairāk sāks saprast komerciālā pasaule. Atceros vienu praidu krietni vēlāk nekā pirmo, kurā vienu no platformām sponsorēja uzņēmums, kurš automobiļiem nomaina eļļu un citas smērvielas. Padomāju pie sevis, nu gan mūsu kopiena ir atradusi savu vietu.
Vienugad praidā atceros pasākumu parkā pēc gājiena, kur kā liela sensācija uz skatuves tika uzvestas divas gados vecas sievietes ar stāstu, ka viņas abas ilgus gadus bija precējušās ar vīriešiem, bija bērni un mazbērni, bet nu viņas bija iemīlējušās viena otrā un veidoja kopdzīvi. Visi aplaudēja un sauca urrā, bet man galvenokārt bija žēl, ka sievietēm nācās tik ilgi pagaidīt, pirms tās varēja atrast sevi.
Uz Latviju es pārcēlos 1989. gadā. Pirmajos praidos mūsu valstī nepiedalījos, jo tie sakrita tieši ar to laiku, kad pats biju Amerikā un ciemos pie māsām. Vienugad trāpījos Čikāgā tieši tajā nedēļā, kad bija praids. Biju tur viens pats, sāku pļāpāt ar cilvēku, kurš, izrādījās, strādāja vietējā birojā Austrijas nacionālajai aviokompānijai. Gadījās, ka tieši šogad biju lidojis Austrijas nacionālajā lidmašīnā no Rīgas caur Vīni un tālāk uz Čikāgu. Vārds pēc vārda, un es kļuvu par vienu no tiem, kuri gājienā stiepa Austrijas aviolīnijas lielo karogu. Cilvēks solīja uzlabot manu statusu lidojumā atpakaļ uz Eiropu. Varbūt aizmirsa. Nonācu pašā lidmašīnas aizmugurē, vidējā krēslā starp diviem citiem cilvēkiem un laikā, kad lidmašīnās joprojām atļāva smēķēt, lai gan pats biju nesmēķētājs. Tas nebija pats jaukākais no lidojumiem.
Nebiju pirmajā Rīgas praidā, nedz arī otrajā, kur notika kaku mētāšana. Droši vien abos gadījumos kaut kur par to runāju vai kaut ko par to rakstīju, jo tobrīd biju, tā teikt “only gay in the village” Latvijas republikā – tātad vienīgais daudzmaz sabiedrībā redzamais cilvēks, kurš bija atklāts par savu homoseksualitāti.
Atceros praidus Rīgā, kas bija Vērmaņdārzā ar slēgtiem vārtiem. Vienugad kāds pārmeta petardi pāri sētai, tā sprāga. Laimīgā kārtā neviens netika ievainots. Režisors Kaspars Goba izcilajā dokumentālajā filmā Homo@LV atrada petardes metēju tieši brīdī, kad viņš stāvēja ārpus tiesas zāles, lai atbildētu par nodarīto. Cilvēks pasmaidīja un teica, ja viņš būtu gribējis kādu ievainot, tad viņš tā arī būtu darījis.
Citugad praids bija Krasta ielā, kura tapa slēgta no abiem galiem. Lidostas skrejceļa apjomā mēs pāris simtu cilvēki vienkārši pazudām. Bet atšķirībā no citiem gadiem, protestētāji pret mūsu kopienu bija kaut kur citur un tālu prom.
Lielais lūzums bija 2015. gadā. Kaspars Zālītis un Kristīne Garina bija pārliecinājušas grandus Eiropas LGBTQ+ kustībā uzticēt Eiropas praida rīkošanu tieši Rīgai kā pirmajai pilsētai kādreizējā PSRS, kurai tādas tiesības dotas.
Pasākums bija grandiozs. Viens no galvenajiem sponsoriem bija ASV vēstniecība, un tas ļāva uz Latviju atvest Stjuartu Milku, kura tēvocis Hārvijs savulaik bija pirmais gejs, kurš ievēlēts Sanfrancisko pilsētas domē. Diemžēl, Milka kungu nošāva greizsirdīgs kolēģis. Tāpat Rīgā ieradās leģenda no draga pasaules Miss Peppermint, kā arī mūziķis un dziedātājs Stīvs Grands.
Pirmoreiz Eiropas praida kontekstā Rīgas centrā notika praida gājiens. Kad atgriezāmies Vērmaņdārzā, Zālītis apmierināts teica, ka pirmajā praidā bija 40 dalībnieku un pāris tūkstoši protestētāju, kamēr Eiropas praida dienā bija labi, ja 40 protestētāju, bet noteikti daudzi tūkstoši dalībnieku. Grandiozi!
Mani todien palūdza novadīt koncertu pēc gājiena. Atmiņas par to man joprojām ir vismīļākās un siltākās.
Ir cilvēki, kuri jautā, kāpēc praids vispār ir vajadzīgs. Tā jautā LGBTQ+ kopienas pretinieki, kuri patiesībā atbildi negrib dzirdēt. Tomēr tā arī jautā LGBTQ+ kopienas locekļi, reizēm tāpēc, ka viņi tur neko nesaskata sev, reizēm tāpēc, ka ir absorbējuši sabiedrības domu, ka nevajag izrādīties.
Man personīgi praids vienmēr ir diena, kurā zinu, ka mūsējo ir vairāk nekā mūsu pretinieku. Taču Latvijā praids arī ir atgādinājums, ka attiecībā uz mūsu kopienas interesēm, politika lielākoties ir bijusi kā trīs mazie mērkaķīši – ne redz, ne dzird, ne saprot.
Pat elementāru kopdzīves likumu pieņemt mūsu parlamenta gudrās galvas bija pārāk gļēvas. Zinu, ka šī portāla īpašnieks glābiņu ir saskatījis demagogā, kurš cita starpā ir apgalvojis, ka viņš esot mūsu kopienas liels draugs. Muļķības. Taču ir fakts, ka mazāk kā pēc diviem mēnešiem būs 14. Saeimas vēlēšanas, un gribu cerēt, ka absolūti visi šī teksta lasītāji apņemsies tajā dienā piecelties, nomazgāties un doties uz iecirkni. Ir vairākas partijas, kuras pret mūsu kopienu izturas pretimnākoši, pirmkārt Progresīvie un Attīstībai/Par, arīdzan Jaunā Vienotība. Demagogiem un populistiem, kuri ir gatavi teikt da jebko, neticēsim. Arī Donalds Tramps pirms viņš nejauši kļuva par ASV prezidentu mēdza apgalvot, ka labāka drauga LGBTQ+ kopienai neatrast, bet reiz Baltajā namā viņš neko nedarīja, lai kopienai palīdzētu, tieši pretēji.
Attiecībā uz praidu, komentāra rakstīšanas dienā sākās un līdz brīvdienām turpināsies praids Reikjavīkā Islandē. Vēl var pagūt uz praidu Amsterdamā, Braitonā, Līdsā, Stokholmā, Prāgā, Antverpenē, Kopenhāgenā. Pilns saraksts atrodams šeit:
https://www.iglta.org/Events/LGBTQ-Pride-Calendar#pride-calendar
Šogad Rīgas praidā atkal nekādu īpašu protestētāju nebija, bet bija daudz, daudz dalībnieku, tajā skaitā un it īpaši jaunieši. Par to ir prieks. Praids ir jautrs pasākums, atbalstošs, iekļaujošs un draudzīgs. Ja, lasītāj, neesi nekad bijis, tad silti iesaku kādreiz tādu apmeklēt, ja ne Rīgā, jo baidies, ka mamma ieraudzīs televīzijā, tad kaut kur citur. Kāpēc praids ir vajadzīgs? Kāpēc ne?
Rakstā izteiktie viedokļi ir autora personīgais skatījums.
Blogu ievietoja: Maigurs Skangalis
