Ziemassvētki bērnībā
Pirmos savus četrus gadus pēc piedzimšanas es dzīvoju dzīvoklī, kuru mani vecāki īrēja. Neko daudz no turienes īsti neatceros, un 1965. gada pavasarī, pirms manas 5. dzimšanas dienas, vecāki nopirka māju vienā no Čikāgas priekšpilsētām.
Ziemassvētku tradīcijas mūsu ģimenē ieskaitīja faktu, ka eglīti, kuru mēs nopirkām pāris dienas iepriekš, uzstādījām tikai svētvakara pēcpusdienā. Bija kaste ar rotājumiem. Mēs eglītē likām īstas svecītes, kas nebija īsti atļauts, bet nekad mēs tās neatstājām nepieskatītas. Dienu pavadījām māju apkopjot un ēdienu vakara svinībām gatavojot. Svētvakarā mūsmājās ciemojās abi vecvecāku pāri un citi radinieki. Ēšana bija tādā bufetes stilā. Bija auksta marinēta liellopu gaļa šķēlītēs sagriezta. Bija kartupeļu salāti un citi labumi. Bija tā dēvētā ķēniņienes kūka, kas bija šokolādes kūka ar krēmu centrā. Pelēkie zirņi, kas Latvijā ir Ziemassvētku ēdiens, mūsmājās tika pataupīts līdz Vecgada vakara svinībām.
Svētvakarā atvērām dāvanas, allaž ar noteikumu, ka viena bija jāatstāj līdz Zvaigznes dienai, kas bija pēdējā no 12 Ziemassvētku dienām.
Tas vienmēr bija stratēģisks lēmums, cenšoties izvēlēties paciņu, kura izskatījās pietiekami interesanta, lai to atstātu, bet ne tikai interesanta, ka gribējās to atvērt jau svētvakarā. No vecvecākiem lielākoties saņēmu zeķes un cimdus un tāda veida priekšmetus. Tas bija jauki. Neatceros īsti neko specifisku, ko saņēmu no vecākiem, tas bija sen.
Ziemassvētku dienā mēs no rīta devāmies pie tēva vecākiem. Mana vecāmamma bija lieliska kulināre, un galds teju vai lūza no visa tā, ko viņa tur lika. Kotletes, zivis, kartupeļu salāti, vecāsmammas pašas skābētie gurķi un kāposti. Kā jau katra latviešu kundze, viņa uzstāja, ka jāēd vēl un vēl. Pierijāmies katru gadu tā kārtīgi.
Nelaime ar to bija tāda, ka pēcpusdienā mēs devāmies pie mātes vecākiem. Vecmammiņa, kā viņu saucām, nebija tikpat liela ēst gatavotāja, kā vecāmamma, bet arī tur bija klāts galds, un arī tur nācās ēst un ēst. Katrā gadījumā Ziemassvētku naktī allaž gulēju kā nosists.
Citu tradīciju starpā mums katru gadu bija došanās uz Čikāgas pilsētas centru, kur lielveikala Marshall Field's skatlogi bija izrotāti ar visfantastiskākajām dekorācijām un rotājumiem. Bija Ziemassvētku vecīša un citas figūras, kuras kustējās. Bija vilcieniņš, kurš brauca apkārt un apkārt pa savu trasi.
Pāris reizes pirms svētkiem apmeklējām vietu, kur profesionāls koris dziedāja Hendeļa Ziemassvētku oratoriju un publiku aicināja dziedāt līdz. Manam tētim bija lieliska tenora balss. Kādreiz viņš cerēja pieteikties Čikāgas operā kā kora dziedātājs, bet tur nekas nesanāca. Viņš bija ķīmiķis, daudz bija jāstrādā.
Zvaigznes dienā atvērām pēdējās dāvanas un novācām Ziemassvētku eglīti un rotājumus.
Pēdējā svētdienā pirms atsākās skola allaž bija skautu un gaidu eglīte kādā parkā. Allaž bija auksts, tas man īpaši nepatika, vēl jo vairāk zinot, ka svētku brīvdienas nākamajā rītā būs beigušās.
Pēdējā reize, kad svinēju Ziemassvētkus mājā, kurā es uzaugu, bija 1991. gadā. Pirms tam, decembra sākumā, biju devies uz Āziju kopā ar ārlietu ministru Jāni Jurkānu, jo biju viņa biroja vadītājs. Bijām Singapūrā, Dienvidkorejā, Japānā un Taivānā. Par visu procesu maksāja Taivāna, kura cerēja uz attiecību veidošanu ar nesen neatkarību atguvušo Latviju. Tādu mūsu valsts arī izveidoja, nevis diplomātiskajā līmenī, ko jau tad mēs zinājām lielā Ķīna nepieļautu, bet gan tirdzniecības nozīmē. Ceļojums pa Āzijas valstīm bija luksusa kalngals. No Taipejas Jurkāna kungs atgriezās Latvijā, bet es -- Vašingtonā, kur biju dzīvojis līdz iepriekšējā gada septembrim, kad ierados Latvijā ar mērķi atrast telpas Pasaules brīvo latviešu apvienībai un galu galā sanāca, ka te paliku pavisam. Vašingtonā sapakoju mantas dzīvoklī, kurā biju dzīvojis, aizbraucu uz Čikāgu uz pēdējiem Ziemassvētkiem, un tad nākamajā dienā pēc Ziemassvētku dienas atpakaļ uz Latviju. 1991. gada aprīlī bija mirusi mana mamma, tāpēc Ziemassvētki decembrī bija mazliet saldsērīgi, taču tā bija pēdējā iespēja man atvadīties no minētās mājas.
Pēc tam, kad māja tika pārdota, mans tētis manām māsām nopirka dzīvojamo māju ar trim dzīvokļiem, kurā dzīvot, un pats pārcēlās atpakaļ uz Latviju. Te viņš apprecējās otrreiz ar kundzi, kurai bija divi bērni. Tētis aizgāja mūžībā 2003. gadā, bet viņa padēls un pameita tagad ir paši ar savām ģimenēm un bērniem. Par to esmu allaž bijis pateicīgs, jo tagad man arī Latvijā ir ģimene, ar kuru svinēt dažādus svētkus, protams -- arīdzan Ziemassvētkus. Pagājušā gadsimta 90. gados svētvakars bija manā mājā Rīgas centrā, pēdējos gados tas ir bijis vai nu pusmāsas mājā Pārdaugavā vai pusbrāļa mājā Vakarbuļļos, kas ir apmēram tik tālu Rīgas nomalē, cik vispār iespējams būt. Man labāk patīk doties uz to pirmo ne to otro.
Latvijā mūsu svētku tradīcijās jau labu laiku ir bijis noteikums, ka kaut kad pirms svētkiem notiek loterija, kurā katram no pieaugušajiem mūsu ģimenē tiek izlozēts viens cilvēks, kuram iegādāties Ziemassvētku dāvanu. Uz bērniem, protams, šis noteikums neattiecas. Bērni kāri, kāri gaida ierodamies Ziemassvētku vecīti. Pēdējo reizi, kad bijām kopā 2019. gadā, katru reizi, kad garām brauca mašīna, viņi skrēja skatīties. Aizrādījumi, ka Ziemassvētku vecītis brauc kamanās ar ziemeļbriežiem viņiem bija dziļi neinteresanti.
Daļa no sagatavošanās katru gadu bijusi saistāma ar apstākli, ka nu jau daudzu gadu garumā Amerikas Gaisa un kosmosa aizsardzības aģentūra internetā izvieto pasaules karti, kurā ir redzams Ziemassvētku vecītis un viņa ziemeļbrieži. Šis process sākās 1948. gadā, kad Amerikas gaisa spēki oficiāli paziņoja, ka agrā brīdinājuma radars bija uztvēris "vienas neatpazītas kamanas, kuras velk astoņi ziemeļbrieži, un kura lido 4300 metru augstumā." Tas bija vienreizējs paziņojums, kuru nākamajos gados gaisa spēki vairs neatkārtoja.
Taču 1955. gadā kāds vietējais veikals izveidoja telefona numuru, pa kuru bērni it kā varēja sazvanīties ar pašu Ziemassvētku vecīti. Numurs ar vienu ciparu atšķīrās no telefona numura dziļi slepenajā aģentūrā. Tā gada 30. novembri kāds bērns uz to piezvanīja un lūdza runāt ar Ziemassvētku vecīti. Cilvēks nesamulsa un saprata, ka tur bija sabiedrisko attiecību iespēja. Aģentūra izplatīja paziņojumu, kurā bija teikts, ka Amerikas bruņotie spēki svētvakarā izsekos Ziemassvētku vecīša kamanām un centīsies to pasargāt pret iespējamiem Ziemassvētku ienaidniekiem. 1981. gadā aģentūra publicēja telefona numuru, pa kuru cilvēki varēja zvanīt un uzzināt par vecīša progresu. Mūsdienās procesā ir iesaistīti simtiem brīvprātīgo, kuri uzklausa bērnu zvanus un pārbauda tūkstošiem e-pastu, kādu tiek iesūtīti. 2016. gadā viena no brīvprātīgajām bija Amerikas pirmā lēdija Mišela Obama.
Kad parādījās internets, aģentūra izveidoja minēto sistēmu, kurā var sekot Ziemassvētku vecīša ceļam svētvakarā. 2019. gadā, pēdējā gadā pirms lielās Covid-19 pandēmijas, šīs sistēmas mājaslapu apmeklēja 8,9 miljoni cilvēku, tajā skaitā pāris cilvēkbērnu Latvijā. Kāds profesors Amerikā sistēmu aprakstīja kā vienu no "retajiem mūslaiku pievienojumiem gadsimtus vecajā stāstā par Santa Klausu, kurš ir izrādījies izturīgs." Jauks process nudien.
Svētvakars mūsu ģimenē sākas ar lasījumu no Bībeles, kas allaž tiek uzticēts man. Pērn, kad bija mājsēde, pieslēdzos internetā. Lasījums ir no Lūkas evaņģēlija otrās nodaļas, kur ir Lūkasa versija par Jēzus piedzimšanu. Nodziedam "Klusa nakts, svēta nakts." Seko svētku mielasts. Katru gadu ir pietiekami daudz ēdamā, lai pabarotu izsalkušu karavīru bataljonu, ja tādam pagadītos uzrasties svētku laikā. Pēc tam seko dāvanu atvēršana. Ir bijuši gadi, kad mājā ir ieradies pats Ziemassvētku vecītis, citugad esam iztikuši bez viņa. Saņemot pirmo dāvanu katram dalībniekam ir jānoskaita pantiņš. Mana pusbrāļa sieva allaž atnāk ar pilnu kladi ar dažādām peršām un dzejoļiem. Es nekad tik labi sagatavojies neesmu, bet kaut kā tieku galā.
Nezinu, vai situācija ar pandēmiju šogad ļaus man doties pie pusmāsas, vai arī otro gadu pēc kārtas nāksies Ziemassvētkus atzīmēt savās četrās sienās. Ja godīgi, nekādas lielas sāpes man tas pērn neradīja. Varēju uzdzert vīniņu, paskatīties dažādus ar Ziemassvētkiem saistītus raidījumus televīzijā (man sevišķi patīk multfilma par ļauno Grinču, kurš cenšas izjaukt Ziemassvētkus un kurā galvenais teicējs ir aktieris Boriss Karlofs, kurš labāk pazīstams kā Frankenšteina monstrs 1931. gada filmā par viņu).
Mūsdienu Ziemassvētku tradīcijas lielā mērā ir ar senu vēsturi. Ziemassvētkus kā tādus agrīnā Romas Katoļu baznīca noteica decembrī lielā mērā tāpēc, ka tieši tajā laikā Romas impērijā notika plaši saulgriežu svētki. Nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka Jēzus piedzima decembrī. Patiesībā nav nekāda īpaša iemesla domāt, ka viņa dzīves stāsts svētajos rakstos atbilst realitātei. Taču centrālā Kristus mācība bija "mīliet viens otru," un tā ir laba mācība mums visiem un ne jau Ziemassvētkos vien.
Rakstu ievietoja: Maigurs Skangalis
