Aldis Gobzems - karā melo visi

Labdien. Labvakar. Kad nu kurš lasīs. Es būšu pateicīgs, ja nošērosiet. Šis teksts ir ar diezgan dziļu domu.

Ja godīgi, ar žēlumu, pat ne ar skumjām, var noskatīties, kā ļaudis tur, tajā zemē, jūk prātā, fočē sevi un savus mazos bērnus pie tanka, ziedo savus pēdējos grašus citām tautām un lietū un sniegā salst, padzied un padancā (kas neko neatrisina un neatrisinās) tikai tāpēc, ka tas iederas butaforiskajā teātrī. Tas ir traģiski!!!!!! Bet par visu pēc kārtas.

1. Premjers pasniedz cildinājuma ordeni vai diplomu (starpības nav) Ralfam Eilandam. Ar ko tieši tas atšķiras no Levita ordeņa Kaimiņam? Tieši ko tik izcilu Eilands ir paveicis? Nobildējās žurnāla IR vākam ar citas valsts karogu? Padziedāja koncertā? Nu es saprastu, būtu vismaz vienu ģeniālu dziesmu uzrakstījis. Bet kas ir tas diženais sasniegums, lai pasniegtu ordeņus? Labi, viņiem tur pašiem patīk tā butaforija, Dievs ar to, bet pēc būtības - lēkāt pa skatuvi nav varoņdarbs, nobildēties modes naratīvā žurnālam nav varoņdarbs. Kas ir tas cildenais, tas milzu drosmes un mega piepūļu, izejot ārpus savas komforta zonas, sasniegums, lai būtu ordenis?

2. Es neatceros, ka 32 neatkarības gadu laikā būtu kaut viens koncerts, kaut viena publiska iznešanās par to, ka desmitiem tūkstošu Latvijas bērniem ir sapi*ta bērnība un dzīve. Nevienas protesta akcijas par to, ka aptuveni 40-50 tūkstošu vīriešu nemaksā saviem bērniem alimentus. Vairāk kā simts tūkstošu bērnu tas ir. Starp citu, uzturēt un audzināt!!!! savus bērnus ir pieauguša cilvēka pamatpienākums kopš Romas impērijas laikiem. Civillikumā arī tas ir ierakstīts. Vairāk kā 120 tūkstošu vientuļo māmiņu, entās sačakarētās personības, bet nevienas akcijas, jo tur patiesi vajag piepūli, lai tā nebūtu. Bet tas nav moderni, modīgi, neatbilst naratīvam, nevar uzlikt uz soctīkla profila bildītes neko. Jo kā tad savam čomam pateiks, ka viņš ir pipuks, kurš neaudzina savus bērnus. Labāk kopā uzliksim karodziņus un būsim patrioti, padancāsim, padziedāsim, tas būs tas mūsu milzu drosmes apliecinājums un patriotisms. Tas neko neprasa. Tas viegli.

3. Bildē ar austiņām rokās ir “sporta eksperts”. Lasa sporta ziņas vienā no vadošajiem plašsaziņas līdzekļiem. Tātad paraugs citiem. Aptuveni desmit gadus jaunāks par mani. Es viņu pieminu, jo apņirdza, jo mēs esam dumjie antivakseri un kas tur. Jūs taču saprotiet, ka tur līdz “sporta ekspertam” ir tālāk kā līdz Mēnesim. Bet tajā sabiedrībā butaforija ir pieņemama. Šie butaforiskie piemēri ir ik uz soļa. Skaties, kur gribi, visur atradīsi. Inga Spriņģe gadiem dzīvo Igaunijā un stāsta, kā Latvijā ir labāk, jo tur ir vienotība. Jebkurā jomā butaforija.

4. Man nelabi metas no “mēs esam gudra un drosmīga tauta” tipa butaforiska tukšuma. Pirms piecām vai cik tur dienām medijos bija ziņa, ka aptuveni pusi meža zemju tautietis vulgaris pārdod zem tirgus cenas skandināvam. Tautietiem vulgaris vispār vairs nekas nepieder. Viss pieder citiem. Varbūt tamdēļ nekas cits neatliek, kā skraidīt ar citas valsts karogiem? Jo sava jau vairs nekā nav. Pat valoda, kuru vairs neprot lietot. Pat dziesmas jāsāk dziedāt citās valodās. Pat krāsas citas. Viss mantiskais arī pieder skandināviem un citiem. Nu viss nē. Latvenergo vēl nav nozagts. Gan jau nozagts tāpat kā visu. Bet tā principā viss ir pārdots un izpārdots. Zem tirgus cenas. Un par to drosmi. Bilde ar Latvijas nākotni un tā saucamo prezidentu ir piemērs drosmei. Nevienam nav drosme sejā pateikt, ka tā saucamais prezidents ir katastrofa, apkaunojums. Kā satiek kungus, tā kungiem klanās. Sākot no Eilanda, beidzot ar tanti Kolkā vai Bauskā. Visa drosme ir koncertā padziedāt dziesmiņas, bet kad dienestā būs jāiet, tad nē, tad nabaga puikiņiem tas būs par grūtu, tad par bīstamu. Un tas jau nav vienīgais piemērs. Bildēties pie tanka vai padziedāt un padancāt nav savu zemi aizsargāt. Varbūt jāsāk tupa visu nepārdot un nenozagt? Jo kas tautietim pieder? Prievīte? Viss ieķīlāts pie skandināviem, jāaizņemas, lai komunālo rēķinu samaksātu.

5. Karā melo visi. Arī tāpēc to sauc par karu. Gudri ļaudis pastāv malā.

Tas ir tieši tāpat, kā tad, ja divi vicina dūres, tad iejaucoties var dabūt pats. Turklāt no abiem kaušļiem. Pat nejauši. Gudri ir palīdzēt klusi. Gudri nav piebļaut nelaimi. Tas ir stulbi. Jūs taču savu valsti neaizstāvēsiet, jo puikiņas nevar laist dienestā. Tur savus bērnus neaizstāv, kur nu vēl valsti. Un arī ar slotas kātu, dziesmām vai prievītēm nekāda aizstāvība nesanāks. Romantiskās iedomas, ka dziesmotā revolucijā uzvarēs tankus lai paliek dumiķiem. Būs jācer uz citiem. Un varbūt tieši tamdēļ gudri ir pastāvēt malā un paklusēt, palīdzēt klusi, nepamanāmi, neuzkrītoši. Gudri ļaudis rīkotos tā.