Aldis Gobzems par sociālajiem tīkliem un pārējo

Pa internetu klejo tā bildīte - Runā latviski. Tas tagad skaitās baigais patriotisms tādas bildītes likt. Šis raksts būs par tiem “patriotiem”. Ziniet, kamdēļ rakstu? Nē, man no Jums neko nevajag. Tas dod iespēju teikt, ko domāju. Un par Jums neko labu nedomāju. Par vairumu. Tajā teritorijā vairums ir kažoka mainītāji un nodevēji. Savu sapņu un ideālu nodevēji. Tur katra otrā vecmāmiņa kapā apgrieztos, zinot, kāds ir mazdēls. Divas daļas - viena kož, otra zog. Kas nevar zagt, tie kož. Tur vienai lielai daļai, starp citu, zem prievītes pioniera lakatiņš un aiz auseklīša nozīmītes komjaunatnes biedra karte. Visa tā drosme ir tikai tad, kad ar tukšiem saukļiem jāpaplivinās. Vai soctīklā jāieliek - Runā latviski. Jo tas principā neko neprasa. Viss tas patriotisms ir butaforiska izkārtne. Kad Levits nāk ar ordeni, tad ar asarām acīs pieņems un kniksi taisīs ar Pūces tipa izliekumu mugurā. Tāpat kā pieņēma PSRS kaut kādu dižā darba vai nopelniem bagātā ordeni. Kad atbrauks zviedru baņķieris, tad Runā latviski fiksi nomainīs uz ingliš bankas trīs stāvi ar darbiniekiem.

Tā Jūsu sekošana soctīklos arī bezjēdzīga. Labuma nekāda. Varat apvainoties. Varētu padomāt, ka tas ko maina. Vairums tāpat aizskrēja par esošo varu balsot, jo tā pateica panorāma. Par mani nobalsoja ar aptuveni 14 tūkstošiem plusu no 900 000 vēlētāju. Tā ir noapaļojot viena simtā daļa. Tātad sūds uz kociņa.

Es to jutu jau sen, ka nebūs. Uz ielas, vēstuļu daudzumā, ņirgšanā, visur. Pie manis partijā bija jauns džeks, tāds gribētājs pēc izmaiņām. Aizgāja pirmajā dienā, kā algu beidza maksāt. Visa ideja par citādu Latviju ar to arī beidzās. Pēc vēlēšanām man pajautāja, kā es jūtos kādi maksimums četri cilvēki. Palīdzēja divi. Vispār man palīdzējuši visvairāk ir tie, kurus par draugiem nu nekādīgi nevar nosaukt. Visa tā “draudzēšanās” arī tajā sabiedrībā beidzas, kad neko nevar dabūt. No politiķiem man piezvanīja tikai viens. Kad uzņēmos Zolitūdes lietu, atbira pirmais etaps, visi, kas nāca dārgo šampi tempt uz Alberta ielas biroju. Visi atbira. Politikā pēc vēlēšanām tur vispār kažokmetēju leģions bija. Kāpēc man būtu jāuztraucas un kaut asariņa jāziedo Jūsu dēļ? Jūs taču tā priecājāties, ka man neiet. Pat novēlējāt to. Nu tagad es priecājos, kā jādzīvo Jums. Viss taču godīgi. Dots pret dotu. Un, ja kāds domā, ka te valsti aizstāvēs visi tie butaforiskie patrioti. Būs tieši tāpat, kā toreiz. Nomainīs kažoku un stāsies komjaunatnē. Vai nu kāds tad būs pieprasījums. Kaut kādā transklimata pārresoru partijā. Vairumu vieno tikai izdevīgums vai cerība uz izdevīgumu. Un tikai tas. Tāpat kā tagad - Kariņu ciest nevar, bet klanās jau piekto gadu. Nu lai gan es kļūdos, daudzām patīk - tomēr tāds skaists vīrietis (tāpēc tagad arī tas fotogrāfs). Redzēju nesen vienu nopelniem bagātu diriģentu. Nodzērusies, pieblīdusi seja, aicina vākt ziedojumus citām tautām. Lai gan pašam vajadzētu steidzami palīdzēt. Garlībs Merķelis grāmatā Latvieši teica - tauta, kura dzied un dejo, nav bīstama. Te daži citāti no tās grāmatas. Tātad. Garlībs Merķelis. Latvieši (Die Letten), sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās. Sarakstīts 1796.gadā, vācu valodā. Citāti.

1. “Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu; arvien tam ir uzskaitāma vesela virkne nelaimju, kas tam notikušas”. Pāris gadsimtus vēlāk - globālisti nolēmuši iztīrīt Latviju. Putins un krievi. Valdība vainīga. Mēs esam gadsimtiem cietuši…

2. Sievietes “ir vienīgās, kas zem vispārējā jūga vēl var sajust dzīves prieku”, savukārt, lai drūmo un noslēgto vīriešu sirdis paceltos “līdz prieka augstumiem, [..] viņiem vajadzētu tā piedzerties, ka viņi paši sevis vairs nepazītu”. Dažus gadsimtus vēlāk - pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 120 tūkstošu vientuļo māmiņu. Alkoholisms top2 pasaulē.

Pārējie bez paskaidrojumiem. Tikai citāti. 1796.gads. Grāmata “Latvieši”.

Citāts: „..tā ir mierīga kā mirējs, kas iekšēju krampju mocīts, vairs nespēj vaimanāt par savām ciešanām.” (21.lpp.).

Citāts: „Latvieši dzīvoja mežos, atsevišķās būdās, bet igauņiem bija nocietināti ciemi..” (21.-22.lpp.).Citāts: „Visu atstumts, viņš sajēdz vienīgi tik, cik vajag, lai sajustu savu postu un zaudētu visu drosmi darboties un tiekties uz augšu.” (25.lpp.).

Citāts: „..pieaugušie skrandainos kamzoļos, bērni kā vasaru, tā ziemu tais pašos kreklos; visi basām kājām.” (25.lpp.).

Citāts: „..drūmās sejas jums ņirdzīgi stāsta par badu, bezjūtību un gļēvu verga dabu.” (26.lpp.).

Citāts: „..viņu stāvokļa sekas var būt vienīgi visu jūtu un gara trulums, kūtrība un gļēva noslīgšana līdz ikkatram netikumam, kas gadās ceļā, riebums pret visām zināšanām, vismelnākā tumsība un māņticība.” (26.lpp.).

Citāts: „Ja kungs ir labsirdīgs un cilvēcīgs, tad zemniekam ir kārtīgas drēbes un brangs zirgs; viņš runā paļāvīgi un uzticīgi, bieži īsti pieklājīgi un pieņem sniegto dāvanu, draudzīgi, dažreiz zobgalīgi pateikdamies. Ja muižnieks nav skops, bet tikai varas kārs, tad zemniekā apvienojas ārējā labklājība ar nekrietnu pielīšanu un blēdīgu izmaņu. Turpretī tas zemnieks, ko nospiež kunga mantkārība, velkas apkārt saīdzis, izspūrušiem matiem un skrandās, viņš ir tik bailīgs, ka tikko iedrošinās atbildēt uz svešinieka jautājumiem, un skūpsta tam svārku stūri vai zābaku par visniecīgāko dāvanu, bieži pat ne per ko, ja vien iedomājas, ka svešinieks ir viņa kunga paziņa.” (27.-28.lpp.).

Citāts: „Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs gars, kas pavisam nospiests zemē, ir ar rūgtu riebumu savienots naids.” (28.lpp.).

Citāts: „Vispār latv. no sava kunga tikai ar nepatiku pieņem visu to, ko viņš nevar uz vietas izlietot tieši savā labā, tas ir, apēst vai nodzert.” (30.lpp.).

Citāts: „ Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme.” (30.lpp.).

Citāts: „Viņa mazās izglītības dēļ tā viņam nevar dot citu baudu kā dzeršanu un tikai kairinātu viņa kunga mantkārību uz jauniem, asprātīgiem apspriešanas veidiem.” (31.lpp.).

Citāts: „Un viņa bērni-ai!-tie neizbēgami būs vergi..” (31.lpp.).

Citāts: „Latvietis, bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi.” (33.lpp.).

Citāts: „..joprojām valda briesmīga māņticība visdīvainākajā veidā. Vēl joprojām latvietis grūtos brīžos piesauc savu laimes dievi (Laimiņu-Māmiņu), vēl joprojām ļauni gari un burvji dara viņiem ļaunu un vārdotājus viņš aicina palīgā. Vēl joprojām viņš nes dāvanas meža dieviem svētajās birzēs, alās un kalnu galos.” (35.lpp.).

Citāts: „Nekur māņticība neduras acīs tik spilgti kā kāzu ieražās; tā tas mēdz būt neattīstītām tautām.” (35.lpp.).

Citāts: „..tauta, kas dzied un dejo, nav bīstama.” (39.lpp.).

Citāts: „Neizglītotā dabas cilvēka pirmie soļi uz tikumisku attīstību ir tikpat naivi un valdzina novērotāju tāpat kā bērnu šļupstēšana, pirms viņi sāk runāt. Turīgajiem latviešiem tie izpaužas kā mākslota pieklājība, kā jocīga omulība vai arī tikpat komiska cienība, kā drosmīga vaļsirdība-un Bībeles pantu citēšanu, ar ko viņi dažu labu reizi pavisam samulsina savus dzimtkungus un mācītājus.” (41.lpp.).

Citāts: „Zemnieku tikumība un labklājība ceļas un krīt līdz ar viņu kunga saprātību un cilvēcību. Viss viņu stāvoklis ir nemitīgs paisums un bēgums, kur mainās laime un posts, izglītība un lopiska rupjība.” (42.lpp.).

Citāts: „Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimteņus kremt verdzības pūķa zobs.” (44.lpp.).

Visu labu.

Avots: https://t.me/aldisgobzems

Rakstu ievietoja: Pride.Lv redaktors Maigurs Skangalis