Cilvēcīgi cilvēki visapkārt

Cilvēcīgi cilvēki visapkārt

2018. gada 17. oktobris

Jana Jarinovska kopā ar kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas Baltijas praida gājienā gāja pa priekšu, rokās nesot Latvijas karogu. Baltijas praida laikā, gan arī pirms tā un pēc viņa organizēja neskaitāmus pasākumus. Diskusijās vienmēr aktīvi pauž savu viedokli, iestājoties par sieviešu tiesībām, LGBT+ kopienas tiesībām un ne tikai. Viņa aizstāv cilvēktiesības un vienlīdzību. Atklāta. Tieša. Kopš 27 gadu vecuma pavisam „iznākusi no skapja”.

Kas ir tava iekšējā motivācija būt tik aktīvai LGBT+ kopienas biedrei?

„Mozaīkā” aktīva esmu kopš 2014. gada, kad atklāti „iznācu no skapja” savam tēvam. Tad man vairs nebija neviena iemesla, kāpēc slēpties. Iestājos organizācijā. Es jau nevaru tā klusiņām darboties – ja daru, tad ar vērienu. Drīz bija „Mozaīkas” kopsapulce, nolēmu kandidēt, un mani ievēlēja valdē, kurā darbojos joprojām. Aktīvistam, it īpaši attiecībā uz LGBT+ tiesībām, īsti nav izvēles – runāt vai nerunāt. Latvijā nav daudz aktīvistu, un, ja esi aktīvs, tad arī jābūt gatavam publiski runāt. Nav tā, ka Latvijā stāvētu rinda LGBT kopienas pārstāvju, kas gribētu publiski paust savu nostāju, viedokli. Pārsvarā gribas pienākt klusiņām klāt un pateikt, ka, zini, šito un to vajadzētu darīt tā! Kad saku: lūdzu, tās ir arī tavas tiesības, es labprāt tev palīdzēšu, tikai dari, tad standarta atruna ir – man nav laika. Diez, kur man tas laiks tik daudz radies? (Ironizējot.)

Pati sevi definēju kā Latvijas feministisko lesbieti. Iestājos par visa veida cilvēktiesībām. Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir nevis dalīt kādas konkrētas grupas – lūk, par šo tiesībām es cīnīšos un šis man ir svarīgi, bet šis nav mans lauciņš –, bet gan lūkoties plašāk. Galu galā, mēs visi esam cilvēki, un, ja mēs katrs varētu būt cilvēcīgi cilvēki, kas ir spējīgi palūkoties plašāk nekā tikai sava komforta robežās, nevis noraidīt, bet mēģināt izprast dažādas situācijas, esmu pārliecināta, ka šī pasaule kļūtu par daudz labāku vietu.

Kāds bija tavs „iznākšanas no skapja” stāsts?

Esmu dzimusi padomju laikos – 86. gadā. Kad man bija padsmit gadu, informācija par LGBT+ jautājumiem nebija pieejama. Īsti nesapratu, kāpēc man patīk kāda skolotāja vai kāda vecākās klases skolniece, nevis kāds skolas čalis. Ap 16 gadiem sapratu, ka esmu lesbiete. Nolēmu to pateikt arī mammai. Viņa to uztvēra mierīgi un pateica, ka viņai tā esot šķitis. Bet, tā kā mans tēvs ir krievvalodīgs un kā krievvalodīgs nereti izmantoja ne visai glaimojošus vārdus par homoseksuālām personām (krievu slengā tādu ir ļoti daudz. Ja mani kāds nu tiešām ļoti nokaitina, tad dažreiz arī es mēdzu tos lietot), izlēmām tētim neko par manu seksuālo orientāciju neteikt.

Tā kopš 16 gadu vecuma dzīvoju divas paralēlās dzīves – atklāti mammai, slēpti tētim. Kad man jau bija attiecības un mēs ar draudzeni dzīvojām kopā divistabu dzīvoklī, kur viena istaba bija viesistaba un otra – guļamistaba, stāstījām, ka dzīvot kopā ir izdevīgāk un ka viena no mums guļ guļamistabā, otra – uz dzīvojamās istabas dīvāna.

Manā 27. dzimšanas dienā zvanīja mamma, lai mani apsveiktu svētkos, un pastāstīja, ka esot ar tēti par mani daudz runājuši. Par to, kāda esmu, ko daru, un, protams, par manu seksuālo orientāciju. Esot dikti sastrīdējušies! Tai brīdī manī viss pamira, jo šādas ziņas negribas dzirdēt nevienā dienā, kur nu vēl dzimšanas dienā. Bet mamma turpināja – ka viņi sastrīdējušies par to, kurš ilgāk zina, ka esmu lesbiete. Tas bija klikšķis. Sapratu, ka no 16 līdz 27 gadiem esmu velti dzīvojusi dubulto dzīvi. Būtu varējusi mierīgi dzīvot atklāti. Neslēpjoties, nebojājot savu nervu sistēmu un esot atklāta pret savu ģimeni. Tētis tagad ir viens no maniem lielākajiem atbalstītājiem. Kā viņš saka – kas man daļas gar tavu seksuālo orientāciju? Meita tu man esi laba, cilvēks arī labs. Mamma atbalsta mani no citām dimensijām, bet, ja būtu šeit, noteikti piedalītos visās diskusijās un ar putām uz lūpām cīnītos par manām tiesībām. Tieši tāpēc viens no maniem personīgajiem mērķiem, kādēļ dalos savā pieredzē ar cilvēkiem, – ar savu piemēru vēlos parādīt, ka nevajag neko otra cilvēka vietā izdomāt, kā viņš kaut ko varētu pieņemt. Nekad nevajag citu vietā pieņemt lēmumus. Nevajag domāt citu cilvēku vietā. Dodiet viņiem iespēju pašiem spriest!

Kā tev šķiet – kopumā pēdējos gados Latvijas sabiedrība kļūst iecietīgāka un pieņemošāka?

Vēlos padalīties ar kādu stāstu. Pirms kāda laika man bija interesanta saruna ar kādu SKDS pētījumu centra pētnieci. Viņa bija pētījusi Latvijas sabiedrību. Runājot par sabiedrību, ir jāsaprot, ka sabiedrība dalās divās daļās – maskulīnajā un feminīnajā. Maskulīnā nozīmē konkrēti, dominējoši domājoši cilvēki, bez fleksibilitātes, ar vēlmi uzvarēt visās cīņās. Feminīnā – atvērta, draudzīga, iekļaujoša, pieņemoša sabiedrība. Kad pētniece stāstīja par Latvijas sabiedrību, viņa teica, ka tā ir feminīna. Es izbrīnījos. Kā var būt tāds rezultāts, ja kopējā sajūta par sabiedrību ir tieši pretēja? Tad pētniece turpināja… Sabiedrisko domu veido ne tikai sabiedrība, bet arī politiskā elite. Abās pusēs parasti rādītāji ir vienādi, bet Latvijā tā nav. Latvijā politiskā elite ir maskulīna un tā uzspiež savu neiekļaujošo viedokli, tāpēc arī rodas sajūta, ka Latvijā sabiedrība ir neiekļaujoša.

Kā vērtē Saeimas vēlēšanu rezultātus? Vai pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām situācija varētu uzlaboties?

Tā īsti vērtēt Saeimas vēlēšanu rezultātus varēšu 2022. gadā, kad būs redzams, ko viņi būs izdarījuši un vai LGBT situācija Latvijā ir uzlabojusies. Būšu mega optimistiska, bet domāju, ka partnerattiecību likums Latvijā tiks pieņemts! Vismaz „Mozaīka” darīs visu iespējamo, lai tā notiktu. Taču man ir skumji, ka tik maz cilvēku aizgāja uz vēlēšanām. Šeit kārtējo reizi pierādījās tas sociālais burbulis, kurā es dzīvoju. Mans feisbuks bija pilns ar to, ka cilvēki ir aizgājuši balsot, ar aicinājumiem iet balsot, bet, kad uzzināju, ka uz vēlēšanām ir aizgājuši knapi 54 procenti, tad – kā?! Nu kas var būt svarīgāks reizi četros gados? Turklāt šis bija viens no tiem gadiem, kad jebkuram bija iespēja izvēlēties – piedāvājums bija pat ļoti plašs.

Vai esi kādreiz gribējusi pamest Latviju?

Kuram gan tāda doma nav bijusi? Bet tad notiek kāds liels, iedvesmojošs pasākums, un tas uz ilgu laiku iedod enerģiju. Lai gan uzreiz pēc Baltijas praida biju ļoti, ļoti nogurusi. Manī nebija nekādu emociju. Tāds liels un pamatīgs tukšums, jo biju sevi atdevusi visu un vēl mazliet. Šobrīd, kad esmu atguvusies un atpūtusies, novērtēju – jā, tas bija grandiozs pasākums ar 8000 cilvēkiem gājienā. Cilvēki bija priecīgi, daudziem tas bija pirmais gājiens. Ameizing!!! Šķiet, ka vajadzētu ko līdzīgu atkārtot, vienīgi tas dalībnieku skaits būtu jādubulto.

Bet, kas ir vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz jāsaka, – mums bija fantastiski brīvprātīgie. To darbu, to atdevi un degsmi! Wow! Ir tik brīnišķīgi zināt, ka apkārt ir tik talantīgi, spējīgi un varoši cilvēki! Visiem brīvprātīgajiem vēlreiz lielas bučas no manis – jūs esat mani varoņi!

Kādi ir nākamie lielie pasākumi, kurus plānojat „Mozaīkā”?

Pirms vēlēšanām organizējām politisko partiju diskusijas. Būs arī citi pasākumi, par kuriem informācijai aicinu sekot līdzi „Mozaīkas” un „Skapja” Facebook lapās. Jāatzīstas, ka pēc praida ir ļoti grūti savākties un atrast motivāciju, jo diemžēl ir reizēm situācijas, kad uz pasākumu ierodas tikai pieci cilvēki. Darbs „Mozaīkā” – tas ir brīvprātīgais darbs. Lai gan es jau dikti gaidu, kad beidzot tā izslavētā Sorosa nauda parādīsies. Kā nav, tā nav! Es pēc darba bieži braucu nevis uz mājām pie savas mīļotās vai kopā ar draugiem kaut kur dodos paballēties, bet gan uz „Mozaīkas” ofisu. „Mozaīka” ir viena dikti laiku paņemoša lieta. Reizēm uznāk pārdomas, kādēļ to daru. Bet, no otras puses – kurš tad cits mainīs pasauli? Aktīvisti rindā nestāv. Lai gan pēc Baltijas praida man ir cerība, ka šis nu gan varētu beidzot mainīties. Jāsaņemas! (Pasit sev pa plecu.)

Kas palīdz saņemties grūtajos pārdomu brīžos?

Apziņa – ja pati nedarīšu, kurš tad? Protams, var sēdēt un čīkstēt, ka viss ir slikti, bet var vismaz mēģināt darīt. Protams, rokas neļaus nolaist pārējie „Mozaīkas” biedri. Sagrūdīs tik daudz darbu, ka nezināsi, kā tikt galā, nekas cits neatliks, kā saņemties un darīt. Viens no stimuliem ir tas, ka ik pa laikam kāds pienāk un pasaka: zini, tas mani iedvesmoja. Un, kad ir sajūta, ka esi palīdzējis, iedvesmojis kaut vienu cilvēku, tad atkal gribas iet un darīt. Ļoti palīdz arī mana partnere. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks. Nē, nē, viņa ir nevis brīnišķīgs, bet fenomenāli fantastisks cilvēks. Kā viņa spēj pieņemt visus manus emociju uzplūdus?! Palīdz man savākties krīzes situācijās. Un, kad man ir bēdīgi, liek smieties. Un, ja ir pavisam bēdīgi, spēj lieliski būt blakus bez jebkādiem jautājumiem. Vienkārši blakus. Jā! Man ir ļoti paveicies! Ceru, ka viņai ir tikpat paveicies kā man!

Ja salīdzinām laiku pirms vairākiem gadiem un tagad, vai pašlaik sabiedrībā vari iziet ar draudzeni, rociņās sadevušās?

Tieši nesen noklausījos vienas transpersonas uzstāšanos TEDxDublin – All the little things. Ļoti pārdomas raisoša. Īsumā runa bija par to, ka homoseksuāli cilvēki nevar uzvesties instinktīvi attiecībās ar mīļoto partneri. Nevar uz ielas vienkārši jūtu uzplūdā apskaut vai samīļot. Homoseksuāliem pāriem katra darbība, kuru viņi veic, – apķeršanās, sadošanās rokās, samīļošanās – ir pārdomāta. Jānočeko vieta, kur viņi atrodas, jānočeko cilvēki, kas ir apkārt… Tas ir ļoti skumji, jo līdz galam brīvs savās emocijās un jūtās nevari atļauties būt. Tikai mājās, aiz slēgtām durvīm. Protams, lesbiešu pāriem ir vieglāk, jo vienmēr var nodomāt, ka viņas jau ir tikai draudzenes. Geju vīriešiem ir grūtāk. Bet jebkurā gadījumā mēs nevienā brīdī neesam līdz galam brīvi. Pavisam nesen vienam puišu pārim uzbruka tā iemesla dēļ, ka sēdēja pie Daugavas uz soliņa, pārāk mīļi apskāvušies. Diemžēl šādā sabiedrībā dzīvojam. Kaut gan ir 2018. gads!

Pavisam brīvi varu justies tikai ārzemēs. Man ļoti patīk Briselē. Tur eju pa ielu, pretī nāk musulmaņi, viendzimuma pāri, dažādu rasu cilvēki, jauni un veci... Tas ir tik fantastiski! Viņi dzīvo cits citam līdzās, un viņi cits citu pieņem. Mums vēl ir ļoti tāls ceļš ejams.

Kas tevi notur Latvijā?

Esmu patriote. Mīlu Latviju! Esmu domājusi par aizbraukšanu, bet man būtu ļoti grūti bez Latvijas. Man patīk Rīga. Šeit ir mani mīļie cilvēki. Galu galā, šeit ir nesakārtota LGBT situācija. Nedrīkst pamest darbu pusratā.

Kas varētu palīdzēt uzlabot LGBT+ situāciju Latvijā?

„Nākšana ārā no skapjiem”! Pietiek tajos dzīvoties!

LGBT kopienai ir jābeidz dzīvot dubulto dzīvi – Rīgā būt atklātam, iet uz Golden nedēļas nogalēs patusēt, bet, aizbraucot pie vecākiem vai vecvecākiem uz laukiem un atbildot uz jautājumiem, kur tad ir tava draudzene vai draugs, izlikties, ka īstais vēl dzīvē nav ienācis.

Nu pasaki savējiem, ka esi gejs vai lesbiete! Lai vecāki un vecvecāki pārstāj dzīvot ilūzijā, ka tie homoseksuālie… tos jau tikai televīzijā rāda. Protams, būs kāds, kas būs noraidošs, bet nedrīkst aizmirst, ka vairumam pašiem LGBT cilvēkiem bija nepieciešams laiks, lai sevi pieņemtu. Tad nu dodiet to laiku saviem tuviniekiem.

Dodiet izglītojošos materiālus. Un es esmu pārliecināta, ka daudzi „skapjos sēdošie” būs pārsteigti, ka omes, opji, māsas un brāļi vēlēsies piedalīties nākamajā Baltijas praidā, lai izrādītu savu atbalstu. Sabiedrībai ir jāredz, ka tie nav tikai daži „Mozaīkas” aktīvisti, bet arī viņiem līdzās, piemēram, darbavietā, ir homoseksuāls cilvēks. Un, izrādās, tīri sakarīgs, nav nekādas vainas. Tajā brīdī, kad mēs kļūsim redzami, tad arī varēsim droši runāt par tiesībām, kā arī pie tādām tikt.


Kintija Bulava, www.pride.lv
Foto: no personīgā arhīva


Cilvēcīgi cilvēki visapkārt Cilvēcīgi cilvēki visapkārt
Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!