Divi Praidi

Divi Praidi

2019. gada 22. septembris

Kārlis Streips, speciāli Pride.Lv

Šovasar Bostonā, kas ir Masačūsetsas štata galvaspilsēta un lielākā pilsēta, notika divi praida pasākumi. Vienā piedalījās vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku ar gājienu, elegantiem tērpiem un visu pārējo, kas piederas kārtīgā geju praida pasākumā. Otrā praida pasākumā piedalījās pāris desmiti cilvēku. Pret pirmo gājienu protestēja pāris aizspriedumaini Dieva bērni. Pret otru protestēja vairāki tūkstoši. Un tas ir tāpēc, ka otru pasākumu rīkoja heteroseksuāli cilvēki, kuri uzskata, ja reiz gejiem Amerikā ir pieaugošas tiesības, kāpēc tādām nebūtu jābūt arī "naturāļiem." Bostonas gadījumā, sacīts, darīts. Maziņš gājiens, kura goda viesis bija aptrakoti provokatīvs cilvēks vārdā Milo Yiannapoulos, kurš vislabāk ir pazīstams ar faktu, ka viņš savulaik zaudēja visus sponsorus, kā arī paredzētu grāmatas izdošanu pēc tam, kad viņš kādā radio intervijā sprieda, ka patiesībā seksam starp pieaugušu vīrieti un pusaudzi zēnu nav nekā negatīva. Katrā gadījumā, viņš bija gatavs piedalīties sarīkojumā, kuru organizēja grupa ar nosaukumu Super Happy Fun America (Super laimīgā un jautrā Amerika). Patiesībā to organizēja radikāli ekstrēmisti, kuri pulcējas organizācijā ar nosaukumu Proud Boys (Lepnie zēni). Savulaik viņi savās reklāmās centās izmantot aktiera Breda Pita attēlu ar tekstu "apsveicam Pita kungu par to, ka viņš ir šīs būtiskās pilsonisko tiesību kustības seja." Ar organizētājiem sazinājās Pita kunga juristi, un reklāma ļoti ātri pazuda. Taču tāda ir šīs grupiņas pieeja.

Doma par heteroseksuālu tiesībām Amerikā sāka parādīties kopā ar geju tiesību kustību, kura sākās pagājušā gadsimta 60. gados ar nemieriem Stonewall krogā Ņujorkā (lai gan patiesībā puslīdz slepus un klusi kustība sākās daudz agrāk par to, un ne tikai Amerikā).

Tolaik joprojām plaši pārstāvēts bija uzskats, ka cilvēks savu seksualitāti izvēlas, un līdz ar to nav iemesla gejiem un lesbietēm piešķirt kaut kādas īpašas tiesības. Topošajai LGBTQ+ kustībai, protams, bija ļoti nopietnas prasības. Heteroseksuāls cilvēks nekad netiks padzīts no darba tāpēc, ka viņš ir heteroseksuāls. Viņam un sievai nekad neliegs tiesības īrēt dzīvokli. Un visvairāk, viņam ir visas tiesības savu sievu apprecēt, vai nu reliģiskā vai civilā nozīmē, bet apprecēt. Kultūrā un konkrēti kino geji tika parādīti vienā no diviem veidiem. Vai nu kā ārprātīgs, bet sevī dziļi nelaimīgs jokdaris, vai arī ļaundaris, kuram obligāti filmas pēdējās minūtēs bija jāmirst. Pirmā nosacīti pozitīvā filma par gejiem bija Boys in the Band (Zēni pūtējorķestrī), kur seši būtībā ar sevi neapmierināti jauni vīrieši pusotras stundas garumā viens ar otru kašķējās un sūdzējās par to, kāpēc liktenis viņiem bija lēmis būt tam, kas viņi bija.

Praidu organizēšana ir civils pasākums, lai arī heteroseksuālu personu gadījumā visnotaļ absurds. Kā jau minēju, "naturāļiem" nekādas tiesības netiek liegtas. Taču sevišķus apgriezienus šī pretestība ir uzņēmusi tieši reliģiskā nozīmē, un visvairāk pēc tam, kad 2015. gadā ASV Augstākā tiesa nāca ar spriedumu, legalizēt geju laulības visā valstī. Kristieši un "kristieši" momentā sāka spiegt, ka geju tiesību atzīšana nozīmē, ka tiek represētas viņu tiesības, tas ir uzbrukums pret viņu kristietību. Par vienu piemēru no šīs sāgas šajā portālā rakstīju tā paša 2015. gada rudenī par civildienesta pārstāvi Kentuki štatā, kura paziņoja, ka vienalga, ko bija spriedusi Augstākā tiesa, viņas birojs laulību atļaujas viendzimuma pāriem neizsniegs, jo viņas "kristīgā pārliecība" viņai neļauj tā darīt. Viņas vārds ir Kima Deivisa, kādu laiku par savu iecirtību viņa pavadīja cietumā, un 2018. gada vēlēšanās viņa amatu zaudēja. Viens no Demokrātu partijas kandidātiem bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem Deivisa bija atteikusi laulību atļauju. Diemžēl viņš partijas priekšvēlēšanās zaudēja, jo viņa uzvara būtu bijusi ironija ar lielu smeķi, taču cilvēks, kurš guva partijas nomināciju uzvarēja arī vēlēšanās kā tādās. Kima Deivisa tagad ir pensionāre.

ASV prezidents Donalds Tramps priekšvēlēšanu laikā vairākkārt apgalvoja, ka viņš būšot labākais draugs LGBTQ+ kopienai, kādu vien var iedomāties. Lieki teikt, tas bija tikai viens no prātam neaptverami daudzajiem meliem, kādus šis cilvēks ir stāstījis. Laikraksts The Washington Post ir saskaitījis vairāk nekā 13 tūkstošus melu kopš Tramps stājās amatā. Bet šī ieraksta kontekstā ir fakts, ka Trampa valdība tieši ir vērsusies pret LGBTQ+ kopienas interesēm gan tiesās, gan arī citādā veidā. Pagājušajā nedēļā kļuva zināms, ka Amerikas mājvietu un urbānās attīstības ministrs Bens Karsons kādā sapulcē ir runājis par patversmēm sievietēm bezpajumtniecēm un paudis bailes, ka tur varētu ierasties "lieli spalvaini vīrieši," ar to, protams, domājot transpersonas. Šogad pavasarī viņa ministrija konkrēti centās liegt transpersonām izmantot federālas patversmes un citus pakalpojumus. Politiskā nozīmē šī administrācija Amerikas LGBTQ+ kopienai ir bijusi vesela traģēdija.

Taču Amerikā LGBTQ+ kopienai tomēr ir Augstākās tiesas atzītas tiesības. Citādi, protams, ir pie mums Latvijā. Kad labi cilvēki portālā Manabalss.lv savāca nepieciešamos parakstus, lai Saeimā iesniegtu priekšlikumu par kopdzīves likumu, atbildīgā Mandātu komisija atteicās to vispār izskatīt. Šogad, kad līdzīgu priekšlikumu iesniedza partija Attīstībai/Par, Saeima plenārsēdē noraidīja tā iesniegšanu komisiju apspriešanai. Citiem vārdiem sakot, mūsu politikāņi ir kā klasiskie trīs mazie mērkaķīši, kuri neko neredz, neko nedzird un neko nesaka. Visticamāk mūsu valsts gadījuma (un ne tikai) būs vajadzīgs spriedums no Eiropas Kopienas tiesas vai Eiropas Cilvēka tiesību tiesas. Pēdējā no šīm organizācijām ir Eiropas Padomes, ne Eiropas Savienības struktūra, un no EP 47 dalībvalstīm, divdesmit četrās tagad ir kaut kāda aizsardzība divu dzimumu pāriem. Tas jau tuvojas kritiskai masai, un pieļauju, kaut kad tiesa pateiks, ka tās tomēr ir tiesības, kuras nav liedzamas nevienā dalībvalstī.

Protams, varētu būt sliktāk. Krievijā joprojām fašistiski noskaņoti cilvēki sociālajos tīklos medī gejus ar piedāvājumu tikties, kas beidzas ar piekaušanu un pietiekami bieži ar cilvēka nāvi. Policija šo situāciju ignorē tik ļoti, ka fašisti regulāri savu "sasniegumu" lepni prezentē internetā. Pasaulē arī ir valstis, kurās būt par geju joprojām ir nelegāli un, dažos gadījumos, var nozīmēt nāves sodu. Šādā nozīmē mūsu kopiena Latvijā nudien ir labā stāvoklī. Turklāt rādās, ka sabiedrības uzskati par to mainās pozitīvā virzienā. Pērn Praida pasākumā Rīgā piedalījās krietni vairāk cilvēku, nekā lielajā Eiropraidā 2015. gadā. Tas uzmundrina. Taču noslēgumā gribu paust cerību, ka mūsu valstī nav īpaši daudz cilvēku, kuri uzskata, ka geju tiesības kaut kā kaitē heteroseksuālu cilvēku tiesībām. Tās ir kategoriskas muļķības un nekad nebūs nekas cits.

Tekstu ievietoja blogu administrators: Maigurs Skangalis

Ilustratīvā bilde: Māra Pētersone

Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!