Kas ir īsta suverenitāte un valstiskums?

Kas ir valsts?
Esam nodzīvojuši 30 gadus it kā neatkarīgā valstī un pēkšņi šāds jautājums? Tā nu ir sanācis, ka atrodamies situācijā, kurā pasaule ir pilnīgi apgriezusies otrādi un nekas nav tā, kā līdz šim likās. Arī šajos fundamentāli būtiskos jautājumos daudziem nav skaidrības, kas vispār ir valsts, kam vajadzētu būt valstij un vai tas, kas mums ir, vispār atbilst tādam jēdzienam.

Jau daudzus gadu desmitus varam vērot sabiedrības un valsts erozijas procesu, virzību uz globālisma nospraustajiem totālās kontroles un tautu izpostīšanas plāniem un daudziem ir tas vienkāršais jautājums - bet ko tad darīt?

Skaidrs, ka vēlēšanas neko nemaina, varu ir sagrābis viens konkrēts grupējums, kura uzdevums ir realizēt visus globālos plānus šeit pie mums. Tā ir no sabiedrības atšķeltā piramīdas augša, kam nav saiknes ar reālajiem cilvēkiem. Tieši tā realizējas vara visā pasaulē, ja paskatās uz to, kas attēlots uz dolāra zīmes.
Lai kā tam gribētos atrast kādas ātrās zāles, diemžēl izmainīt šādu elites – pūļa sabiedrību nav tik vienkārši, tas prasa pamatīgu sabiedrības izglītošanos pārvaldes jautājumos, tam vajadzīgi tā sauktie sociālie lifti, kad pārvaldē var iekļūt reāli zinoši ļaudis, nevis ideoloģiski apstrādātie.

Esam turpat, kur bijām pirms simtiem gadu – pilnīgas dzimtbūšanas apstākļos. Izejot no tā, nav cita ceļa, kā darīt to pašu, ko toreiz darīja pirmie jaunlatvieši un tās ir izglītojošais darbs, lai cilvēki sāk saprast vismaz pamatlietas, kas ir īsta suverenitāte un valstiskums, jo dzīvot jau var arī zirgu stallī un ja saimnieks kaut ko atmet vēdera tiesai, kam tad vajag vēl ko vairāk.
Tieši tāda pati domāšana ir arī mūsdienu sabiedrības krietnai daļai. Bet tiem, kas vēlas saprast vairāk, ir vajadzīga informācija, kādu skolās un ziņās neviens nestāstīs.
Tad kas īsti ir valsts? Tiek pieņemts, ka valsts, tas ir teritorija, karogs un himna – ar šādu skaidrojumu cilvēki parasti arī dzīvo un tālāk nedomā, izņemot tos, kas iedziļinās analītikā un cenšas izprast pārvaldes principus.
Tad lūk, šoreiz mazliet par to, kas tad ir valsts un kas ir pārvalde. Mēs nevaram gribēt kaut kādas pārmaiņas, ja nav saprotamas šīs pamatlietas. Šī ir vienkāršota teorija, ar kuras palīdzību ikviens var saprast, kas tad šobrīd notiek un vai tas ir jāmaina. Jo reālā pārvalde ir nevis politika, bet jēdzieni un simboli.
Valsts kā forma, tā ir teritorija, akvatorija, gaisa telpa, uz ko attiecas konkrētā pārvaldība un tie ir iedzīvotāji, kuri dzīvo šajā teritorijā.
Bet valsts kā funkcija, tā ir sabiedrības pašpārvaldes sistēma, kura ārējo faktoru un spiediena apstākļos nodrošina tautas attīstību vai vismaz izdzīvošanu, saglabājot tās kultūru un identitāti.

Ja kādā valstī netiek pildīta valsts funkcija – netiek pasargāti iedzīvotāji un to kulturālā identitāte, tad tā ir tikai forma bez satura un bez funkcijas, tā kā iedzīvotāji nevar izmantot savas valsts resursus savās interesēs. Tad to sauc par koloniju. Un suverēna vara nav abstrakts jēdziens, tā ir praksē, realizējama spēja vadīt. Vara dalās 5 galvenajos veidos.
Pirmā ir Konceptuālā vara – tā atpazīst dažādus faktorus, kuri iedarbojas uz sabiedrību un attiecīgi formē mērķu vektoru – tā veido pārvaldes konceptus noteiktu uzdevumu sasniegšanai. Tā ir ilglaicīgu ideju plānošana sabiedrības izveidē, kas prasa spēju rūpīgi izprast cēloņu un seku likumus, paredzēt dažādas reakcijas un faktorus.
Šis ir pats svarīgākais varas veids un to izmanto arī globālās elites savu tālejošo mērķu sasniegšanā, transformējot veselas sabiedrības un atsevišķas valstis ar dažādu informatīvo procesu palīdzību. Tāda vara pēc būtības ir autoritāra, jo šo varu nevar izprast ne caur vienu politisko iekārtu, bet tā stāv pāri jebkurai no tām.
Lai kāda valsts varētu būt globālas politikas subjekts, tad tai jābūt noteiktam skaitam nepieciešamo kompetenču un tās līderim jābūt apveltītam ar spēju valdīt konceptuāli, plānot valsts un tautas attīstību gadu desmitiem uz priekšu. Tālāk šīs galvenās varas realizācijai seko nākamie līmeņi.
Ideoloģiskā vara – tā apstrādā izvirzīto koncepciju un padara to saprotamu sabiedrībai.
Likumdevēja vara – piešķir šai koncepcijai juridiskas formas, ar kurām notiek valsts sociālās dzīves regulēšana.
Izpildvara – nodrošina pieņemtās un juridiski noformētās koncepcijas īstenošanu.
Tiesu vara – seko, lai šī koncepcija tiktu ievērota.

Šīs ir pašas vienkāršākās definīcijas, kādai jābūt valstij, lai tā varētu realizēt labas pāŗvaldības principus un aizsargāt savus iedzīvotājus no dažādiem iekšējiem un ārējiem destruktīviem procesiem – ar nosacījumu, ka tiek realizēta attiecīga koncepcija, kura vērsta uz šīs funkcijas izpildi.
Nu un tagad paskatieties uz mūsu Latviju. Vai Jūs šeit redzat valsts kā funkcijas eksistenci, kuras uzdevums būtu aizsargāt iedzīvotāju kultūru, identitāti, nodrošināt vismaz izdzīvošanu un aizsardzību no destruktīviem faktoriem?
Diemžēl mēs redzam kaut ko pilnīgi citu.

Šeit tiek realizēta pavisam cita koncepcija, kura vērsta uz depopulāciju, degradāciju un visa veida destruktīvu ideoloģiju atbalstīšanu.

Mēs redzam to, ka šīs koncepcijas un ideoloģijas realizācijā piedalās visas augstāk minētas varas un sistēmas, jo tieši tāds ir tām formulētais uzdevums no pašas augšas. Un tam ir skaidri dots nosaukums – lielais Resets un visas agendas, kas saistās ar gada skaitli 2030.
Līdz ar to ir skaidrs, ka šī koncepcija un ideoloģija ir absolūti naidīga šīs valsts pamatiedzīvotājiem un tā nenāk no tautas vidus, jo neviena tauta pati ar pašlikvidāciju nenodarbojas.
Tāpēc arī iedzīvotājiem ir jāsāk saprast šī teorija un jānomaina pati koncepcija, jāiedarbina valsts patiesā funkcija, vispirms saprotot, kas tā vispār ir un kādai tai jābūt. To nav iespējams izdarīt esošās sistēmas ietvaros, jo tā visa ir pakārtota kalpošanai ārējiem faktoriem, nevis aizsardzībai no tiem. Patreiz pārvaldi realizē konkrēts korporatīvais klans un tā vienošanās ar starptautisko globālo mafiju, tautas pašpārvalde ir pilnībā izslēgta.
Turklāt caur medijiem sabiedrībai iestāstīts arī tas, ka par šiem procesiem vispār nav jāinteresējas, jāmeklē iekšējie un ārējie ienaidnieki, jāšķeļas un ka mēs pat neesot tik politiski izglītoti, lai vēlētu tautas prezidentu.
Ir ļoti maldīgs priekšstats par to, ka var uzrasties kāds līderis, kurš kaut ko darīs un kārtos tautai par labu. Ir tieši otrādi – tāds līderis vai spēks uzrodas tikai tad, kad tautas masas ir nobriedušas pārmaiņām, tām ir iekšēja vēlme pēc īstas neatkarības un savas valsts, kas spētu plaukt un attīstīties.

Vai mēs kā tauta vispār vēl spēsim nonākt līdz tādai īstai atmodai, uz šādu jautājumu skaidras atbildes nav.

Taču savas sirdsapziņas priekšā ikviens var darīt tik, cik spēj, lai vismaz noformulētu sev to, kādu mēs vēlamies redzēt mūsu zemi, jo šobrīd tai nav nekādas koncepcijas un ideoloģijas, ja neskaita globālā genocīda plānus – mums šo koncepciju un ideoloģiju ir jārada kolektīvajā apziņā, lai varētu īstenoties īsta tautas pašpārvalde.

Avots:https://t.me/aivisvasilevskis_info

Rakstu ievietoja Pride.Lv redaktors Maigurs Skangalis