Vientulības kults jeb kāpēc dzīvot vienam ir kļuvis par normu?

Vientulības kults jeb kāpēc dzīvot vienam ir kļuvis par normu?

2020. gada 23. janvāris

Sveiks, lasītāj!

Šī raksta mērķis ir raisīt pārdomas par to, kāpēc vēl joprojām mēs mēdzam dzirdēt viens no otra, ka izvēlamies vai esam spiesti dzīvot vienatnē. Un, lai arī esam mūsu draugu, radu un paziņu lokā, dziļi sirdī jūtamies nepilnīgi tāpēc, ka mums blakus nav cilvēka, kas mūsu privāto telpu papildinātu ar jūtām un mīlestību. Tāpat vēlos minēt, ka šis raksts atspoguļo tikai un vienīgi manu - autora - viedokli un novērojumus. Būs nedaudz haotiski, jo ticu, ka raksta laikā manas domas virzīsies uz visām pusēm. Bet aicinu neuztvert rakstu personīgi - tas ir ļoti visaptverošs un rakstīts, vadoties pēc dažādas pieredzes.

Mūsdienās tendence dzīvot vienam ir kļuvusi par ikdienu lielai daļai cilvēku. Nereti tiek runāts par laulību ēras galu. Sociologi ir viesnisprātis, ka vientulības problēma kļūs arvien aktuālāka tuvākajos gados. Vidēji 30%-45% cilvēku Eiropā un 40%-45% ASV ir lēmuši par labu dzīvei vientulībā. Turklāt arvien biežāk ļaudis mums apkārt izvēlās šādu dzīvesstilu piekopt ne tikai tāpēc, ka nav spējuši atrast savu otru pusīti, bet arī tāpēc, ka dzīvot vienam ir kļuvis par arvien populārāku dzīves modeli.

Stereotipu un mītu ieskauti, cilvēki bieži vien uzskata, ka personīgā laime un ģimene nav viens un tas pats. Kāpēc? Aplūkosim pāris raksturīgākās iezīmes mūsu vientulībai.


"Perfektā skaistuma" kults

Šis laikam ir viens no lielākajiem stūrakmeņiem, it īpaši sastopams geju sabiedrībā šeit - Latvijā. Lai arī skrējiens pēc mākslīgā skaistuma jau sāk atpalikt un arvien aktuālāk ir izskatīties dabiski, bieži vien dzirdu no savu draugu vai paziņu puses - vientuļi viņi ir tāpēc, ka "nav pietiekami skaisti". Un šeit runa nav par to, ka cilvēks nav iemīlējis pats sevi (starp citu, šis ir vēl viens mūsu vientulības iemesls). Tieši otrādi - viņi saskaras ar to, ka savas simpātijas vēlmes un sapņus nav spējuši īstenot. Protams, mēs katrs ikdienā saskaramies ar mums uzspiesto perfektā auguma un skaistuma tēlu sociālajos medijos, žurnālos un interneta dzīlēs. Tāpat ir saprotama mūsu vēlme sekot aktuālākajām tendencēm un būt līdzīgam kādam Holivudas aktierim vai pasaulē zināmam dziedātājam - satriecošs, slaids ķermenis, izteikti sejas vaibsti, perfekts ādas tonis un vēl daudz cita. Šis viss ir licis mūsu saprātam automātiski "atmest" cilvēkus, kas nelīdzinās mūsu ideālam. Arvien biežāk esam sākuši vairāk mīlēt ar acīm, nedz ar sirdi un dvēseli. Domāt par to, ka blakus vēlamies cilvēku, kura uzmanību iekarot vēlēsies visi un kādu, kurš liks citu galvām "reibt no skaistuma". Savukārt sākam piemirst par to, ka pēc pāris desmitgadēm mums svarīgāk būs atrasties kāda apskāvienos pie kamīna vai kaut kur tālajās zemēs, jo nebūsim vairs "pirmā svaiguma" (neliels humoriņš, hehe) un garīgā tuvība ņems roku pār fizisko. Varbūt tomēr nāks par labu nedaudz "piezemēties" un palūkoties plašāk - apkārt ir daudz satriecošu, sirsnīgu, labu un uzticīgu cilvēku! Palūkojies! :)


Mēs nespējam iemīlēt paši sevi

Turpinot tēmu, vēlos jautāt ikvienam šī bloga ieraksta lasītājam - vai Tu mīli sevi? Uz jautājumu nav jāatbild skaļi, pietiks ar atzīšanos pašam sev. Protams, ja vēlies to teikt publiski - nekautrējies! Izsakies! Ja atbilde ir pozitīva - ņem no skapja ne tikai sevi, bet arī konfeti un svini! Mīlēt sevi ir satriecoši! Savukārt, ja atbilde ir negatīva - turpini sev jautāt, ar ko neesi apmierināts/-a un vai to ir iespējams mainīt. Ir iespējams mainīt - dari to! Nav iespējams - tad pieņem to un virzies tālāk!

"Geju mātes" - Drag Karalienes RuPaul - viena no izplatītākajām frāzēm, ko dzirdēt varam ikvienas "RuPaul's Drag Race" sērijas noslēgumā skan šādi: "Ja Tu nespēj iemīlēt sevi, tad kā, pie velna, Tu taisies iemīlēt kādu vēl?!"

Ir patiess prieks savu draugu lokā arvien biežāk sastapt cilvēkus, kas ar pārliecību var teikt, ka ir spējuši iemīlēt sevi un aicina to darīt arī citus. Dažādi blogeri un vlogeri, aktīvisti un citi cilvēki turpina iedrošināt ikvienu no mums iemīlēt sevi, savu izskatu un savas rakstura iezīmes. Prieku rada ir arī fakts, ka cilvēki sāk mainīties un mainīt savus dzīves ieradumus, lai arvien vairāk tuvotos tam, ko vēlas paši. Turklāt mūsdienās ir tik daudz pieejamo resursu! Tiesa šeit svarīgi ir tiekties pēc paša vēlamā, nevis iepriekš minētajiem standartiem. Ir svarīgi saprast, ka katram no mums ir jājūtas ērti tādā ķermenī, ar tādām rakstura iezīmēm, kādas par tuvām sev uzskatām. Protams, neslīksim galējībās un visu negatīvo neuztversim kā vienkārši sev individuālu - ir svarīgi arī cienīt citu izvēli, neaizvainot un nebūt pārlieku asiem, aizrādot kādam par viņa izvēli. Nedzīsim kompleksos citus un dzīvosim bez kompleksiem paši! Mainīsim sevi un pasauli sev apkārt uz labo pusi! :)

Šis savukārt mūs virza tālāk pie nākamā - bailēm no apkārtējo viedokļa.


"Ko par to teiks citi?"

Protams, mēs visi esam cilvēki un viena no mūsu maņām ir arī dzirde. Lielākā daļa LGBT+ kopienas pārstāvju ir gājuši cauri aizvainojumu jūrai, kas arī ir bijis par priekšteci mūsu pašu "ieslēgšanai sevī". Nevienam, pilnīgi nevienam nav patīkami dzirdēt par sevi aizskarošus komentārus, pārmetumus par izvēlēto dzīvesstilu un, tajā skaitā, arī mūsu seksualitāti. Pirmās grūtības, ar kurām saskaramies, ir "izkāpšana no skapja". Un, lai arī tā tiešām ir smagākā tēma daudziem no mums, ar to mūsu pārbaudījumi nebeidzas. Ir jāspēj arī atrast sev apkārt tolerantu un iekļaujošu sabiedrību. Nereti mēs mainām savu draugu loku, atsakāmies vai esam spiesti atteikties no komunikācijas ar daudziem, bet tāpat nereti mēs arī ejam cauri tam, lai atrastu savu stūrīti kopienas starpā. Mēs tiešām esam pavisam nedaudz - ja runāsim par tiem, kas ir "izkāpuši". Bet pat šajā nelielajā sabiedrības daļā mīt savstarpēja dirskriminācija, neiecietība un tolerances trūkums. Daudzi piekritīs - ir grūti justies komfortabli sabiedrībā, kas spētu rast Tevī piederības sajūtu, bet realitāte ir skarbāka un biežāk tu dzirdi diskriminējošus un asus komentārus. Ir pavisam viegli teikt "neklausies citos" vai "Tev vajadzētu būt vienalga par to, ko domās citi", lai arī tā tiešām būs vieglāk pieņemt sevi. Šis ir atbildības nasts arī mums - kopienai. Mazinot negatīvo mūsu starpā, mēs raisīsim citos vēlmi būt par pilnvērtīgu kopienas daļu. Cik no mums ir saskārušies ar diskrimināciju kopienas starpā? Izteikumiem par mūsu izvēli? Šeit, tiesa, ir arī izņēmumi - konstruktīva kritika un objektīvi izteikts viedoklis ir bieži vien pat nozīmīgas ikdienas dzīves sastāvdaļas un nereti pat ievirza pareizajā virzienā. Savukārt ja mēs skatāmies no savas laimes un labklājības spektra - vai tiešām svarīgāk nav tas, kā jutīsimies mēs paši? Ja arī mēs saskarsimies ar negatīviem komentāriem un viedokļiem, bet tajā pašā laikā būsim laimes un mīlestības pārpilni, to nozīme mūsu dzīvē būs pavisam maza. Izvērtējot un par prioritāti izvēloties kopdzīvi ar savu otru pusīti, visas negācijas aties otrā plānā nemaz nemanot, tici man! :)


"Man tas nav vajadzīgs"

Lūk vēl viena no izplatītākajām "atrunām". Tas nav vajadzīgs. Un tiešām - svarīgāk ir kāpt pa karjeras kāpnēm, attīstīt pašam sevi un vecināt pirmkārt savu labklājību. Sarkasms. Protams, skaistu un nodrošinātu dzīvi vēlamies mēs ikviens. Uzskatīt attiecības par sava veida slogu, pēc manām domām, ir pavisam absurdi. Savukārt tieši otrādi - mīlestību pielīdzināt "pacelājam" - ir nedaudz loģiskāk. Rūpes par kādu vēl, vienlaicīgi domājot par sevi, nav augstākā matemātika - to spēj teju ikviens. Lai arī daudzos no mums mīt maziņš karjerists, kas to vien dara, kā skaita banknotes vai ciparus mūsu bankas kontos, nebūs par lieku ik pa laikam arī atpūsties. Veltīt uzmanību sev un savai otrai pusītei. Mēs taču vēlamies, lai mūsu mājvieta kļūst par vietu, kurā "atslēdzas" mūsu prāts, savukārt mieru gūst mūsu gars? Ticiet man, otra pusīte vien veicinās to. Šeit, protams, nevajag uzksatīt, ka mūsu partnera galvenā funkcija ir mūs relakstēt. Daļēji gan, tam piekritīšu. Bet tajā pašā laikā kopā doties tālāk labākas dzīves virzienā. Atbalstīt vienam otru, motivēt un sargāt. Palīdzēt "izvēdināt galvu". Turklāt lai arī katrā no mums ik pa laikam dzīvo karjerists, ticu, ka tam blakus ir arī romantiķis. Iekšējais "es", kurš vēlās aizdegt sveces, ieliet divas glāzes vīna, apsegties kopā ar kādu zem pleda un baudīt kamīna liesmu. Siltumu savā dvēselē un garā. Un sirdī. Šo noteikti apliecināt varēs tie, kas ir atraduši sev mīlošu cilvēku. Vadies pēc citu pozitīvās pieredzes un palūkojies, cik tomēr laimīgi ir divi mīloši cilvēki. Vai tas nav lieliski? :)


Ir vēl daudz iemeslu, kāpēc esam lēmuši par labu dzīvei vienatnē. Es vēlējos padalīties ar Jums ar savu viedokli, pārdomām un novērojumiem, un aicināt dalīties arī ikvienu lasītāju - droši izmanto komentāru sadaļu, lai izteiktu savas domas! :)


Cieņā,

Edgars Kozuliņš,

Pride.lv redaktors


Atstāt komentāru
Komentāri
    Esi pirmais un atstāj komentāru!