Armanda stāsts

Armanda stāsts

2016. gada 16. jūnijs

Priekšvārds.

Mans stāsts sākas par to, kā es pats uztveru šo jēdzienu – iziet no skapja. Pirmkārt, pats svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka es vairs neslēpju to, kas es esmu. Kā tikko rakstīju vienam draugam: “Ja kāds man jautā, vai es esmu gejs, es droši atbildu, ka jā, es esmu, bet citādi, lai paši domā, ko grib!” Šis fakts ir svarīgs tāpēc, ka beidzas meli, bailes un ir sevis pieņemšana un pilnīgas dzīves uzsākšana, kas paver jaunas iespējas un jaunas domas. Reizē tas ļauj savus spēkus likt uz svarīgākām lietām nevis mūžīgi nervozēt vai spēlēt teātri.

Otrkārt, iziešana no skapja ir labvēlīga sabiedrībai, jo parādoties sabiedrībā kā atklātam cilvēkam, tā tiek izglītota, un nav tāda situācija, ka masu medijos tiek runāts par gejiem, bet, ja kādam pajautā, vai kāds kādu geju pazīst, tad neviens neko nevar pateikt.

Un treškārt, tas ir svarīgi savējiem, jo iznākot no skapja ir iespējams palīdzēt viens otram un saliedēties, kas ir tieši organizācijas Mozaīkas ideja – ka kopā mēs esam stiprāki nekā katrs atsevišķi.

Bet par spīti šim uzskaitījumam, es gribu atgādināt, ka iziešana no skapja nav tas pats, kas iešana pa ielu un kliegšana: “Es esmu gejs!”. Tā ir atbildība par to, kā tu sevi un savas orientācijas biedrus parādi, kādas domas citos radi un vispār kā uzvedies!

Bērnībā es pats biju vienkāršs zēns, kas Rīgas sētā skraidīja apkārt pa pagalmu. Es jau tajā laikā nojautu, ka mani vairāk piesaista puiši nekā meitenes. Tas bija 11 gados, tiešām jaunā vecumā, kad man jau bija viens puisis savējais, ar ko es mēdzu staigāt apkārt un būt kopā.

Tomēr laiki mainījās ģimenes dēļ – es esmu viens no tiem, kas izdzīvoja bērnu nama dzīvi, kas nebija nedz slikta, nedz laba, jo cilvēki tur bija dažādi un bērni tā pat. Manas atmiņas no tiem laikiem saistās ar to, ka es pamanīju, kā rodas jēdziens skapis, jo tieši tajos gados – no 12 līdz 15 – var redzēt, kā notiek šī ieiešana skapī, kad cilvēki parāda, ka tas, kas tu esi ir slikti un tev vajag būt savādākam. Protams, ka tur bija dažādi cilvēki ar dažādu attieksmi, bet tagad pēc jau kā 6 gadiem es domāju, vai tiešām tie cilvēki, kas bija tur bērnu namā, tagad ir geji vai biseksuāli. Daži liek par sevi manīt, bet daži nē. Es neuzdrošinos runāt ar viņiem, jo zinu, ka viņi vai nu noliegs to, vai baidīsies.

Vēlāk es sāku dzīvot pie aizbildņiem. Šis laiks man atgādina labu LGBT filmu, kur puisis paņemts no bērnu nama, un vēlāk aizbildņi uzzina, ka viņš ir gejs, cenšas viņu labot vai vismaz rada tādu domu, un viņš aizbildniecības beigās vienkārši sakrāmē mantiņas un aiziet, jo viņš jau zina šo filmu. Ja mēs mēģinātu uzņemt jebkuru līdzīgu filmu, balstītu uz reāliem notikumiem, rezultāts būtu viens un tas pats, kaut ar sīkiem papildinājumiem.

Bet pati iznākšana no skapja bija kādu laiciņu pēc šī notikuma. Toreiz es visu laiku atcerējos aizbildnes attieksmi, kad manas kļūdas dēļ, viņa tomēr uzzināja par manu orientāciju, kas man pat pēc gada bija iespiedusies atmiņā.

Tie bija Jāņi, un es jau kādu pusgadu nedzīvoju kopā ar aizbildņiem, bet viens. Atceros, ka ļoti, ļoti nervozēju, kad pa skype (jā, skype) pateicu savam labākajam draugam par savu orientāciju, kas bija apmēram divas nedēļas pirms svētkiem. Atceros, ka viņš teica, ka netic un ka tā nevar būt, bet reizē es sapratu, ka viņš neatrada nevienu faktu, kas to noliegtu, jo nevienas meitenes man nebija un nav bijis, un vienīgā bija labākā draudzene, ar kuru man vienkārši patika pačatot. Tā kā es ļāvu droši klīst baumām par to, ka esmu kopā ar savu labāko draudzeni, kaut tā nebija, jo tas bija izdevīgi līdz brīdim, kad dzīvoju pie aizbildņiem, tad man bija laiks un iespēja nejust uz savas ādas homofobijas izpausmes. Bet reizē tagad man būtu ļoti viņai jāpateicas par to, kas ir bijis.

Pašai labākajai draudzenei es pateicu pēc diviem draugiem, no kuriem otrais bija daudz saprotamāks un kura dēļ man veiksmīgi sanāca arī atklāties.

Jāņos, kad gāju uz tuvējo veikalu, baumas jau bija izklīdušas un es pat saskāros ar to, ka mani aiz muguras sāk apsaukāt par geju un tamlīdzīgi. Es nobijos, bet es zināju, ka tas ir tas, ko viņi grib. Todien uz manu telefonu arī nāca stulbas īsziņas ar stulbiem jautājumiem, kurus nebūtu jēga atkārtot. Es biju nolēmis Jāņus pavadīt viens mājās, jo nezināju ko darīt, man nebija ideju, bet veiksmīgi es uzzināju, ka tie, kas man sūtīja īsziņas ir manu draugu paziņas, kas svinēja kopā un kas to uztvēra kā joku. Otrs labākais draugs zināmā mērā mani iedrošināja un es par spīti visam devos uz vietu, kur viņi svinēja. Tas bija apmēram stundas gājiens ar kājām līdz mani līdzi paņēma citi skolas biedri.

No savas puses es vislabāk atceros to klusumu, kas valdīja apkārt, kad es ierados. Neviens neko neiedrošinājās nedz runāt, nedz darīt. Tad viens ierunājās: “Eu, paklau, vai tu tiešām esi gejs?” Un vienīgais, ko es teicu ir “Jā, es esmu.”

Šis Jāņu notikums bija interesants un noderīgs. Pēc kāda laika es pamanīju, ka daži cilvēki, kurus es uzskatīju par saprotošiem, sāka no manis novērsties, bet citi savukārt vēl joprojām nezina, ko teikt vai domāt. Bet man arī ir prieks, ka citi, kas nespēj noticēt, cenšas un saprot, ka viņi mani pazīst un ir pazinuši, un nekas daudz nav mainījies, es esmu tikai es.

Laiks, ko es esmu pavadījis šajā gadā ir bijis ļoti krāsains. Pa šo gadu es esmu daudz izpratis sevi, sakārtojies sevi iekšēji, pamainījis attieksmi pret dažādām lietām, protams, bijis atklāts. Esmu sācis rakstīt blogu un nu jau ir 100. ieraksts savā blogā un esmu iepazinis daudzus dažādus cilvēkus un drusku vizualizējis situāciju Latvijā. Esmu arī paspējis ieķerties kādā cilvēkā, ieguvis jaunus gan interesantus, gan jautrus, gan arī garlaicīgus draugus, kurus drīzāk dēvēju par paziņām un daudz ko citu.

Pa šo gadu es arī esmu palīdzējis pāris cilvēkiem būt atklātākiem un esmu dalījies savā pieredzē gan blogā, gan ar padomiem sarakstoties, kas, manuprāt, ir noderīgi. Bet beigt šo stāstu es vēlos ar domu, ka kaut gan es esmu atklāts gejs un man nav ne mazākā iemesla nebūt par to lepnam, man nav vajadzības savu vārdu atklāt savā blogā, jo ne jau atklātības, bet gan tieši drošības pēc “nevajag skriet pa ielu un kliegt: “Es esmu gejs!””