Liesmas stāsts

Liesmas stāsts

2016. gada 16. jūnijs

„Bet man arī sāp, ” neērto klusumu pārtrauca Linda. „Es mīlu vecmāmiņu. Domāju, viņa mani mīl tāpat un to nekas nemainīs ”.

Man sametās kauns, ka pirms dažām minūtēm mēģināju viņu pārliecināt, ka no vecmāmiņas citādu reakciju kā novēršanos un neizpratni bija nesaprātīgi gaidīt – 77 gadu dēļ, padomju laika kultūras aizspriedumu dēļ. Biju vēl skarbāka, apgalvojot, ka viņām abām ar Stīni te Latvijā nav ko cerēt uz atbalstu un sapratni. Savējie sapratīs, uzskatīju, un ar to jābūt laimīgām. Linda iebilda, ka viņu vecuma jaunieši – 20gadnieku paaudze- nemaz nav aizspriedumaini, pieņem un neuzdod jautājumus. Spītīgi iebildu, ka vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki nav vis tādi.

Mūsu saruna noritēja dienu pēc tam, kad Linda bija vecmāmiņai pastāstījusi, ka dzīvo kopā ar Stīni, kuras „oficiālais nosaukums” līdz šim mūsu ģimenē bija „Lindas draudzene”. Linda vairs negribēja dzīvot melos, jo jau pirms diviem gadiem par Stīni bija pastāstījusi man, savam tēvam un brālim.

Mani sauc Liesma, man ir 46 gadi. Esmu otrreiz precējusies, esmu divu pieaugušu bērnu māte. Lindai ir 24 gadi, viņa dzīvo – mācās un strādā – Dānijā, Kopenhāgenā, kopā ar Stīni. Edgaram ir 22 gadi, viņš dzīvo Rīgā, ir jau trīs gadus laimīgi precējies ar Evitu. Esmu vīramāte un sievasmāte, man ir viena vedekla Evita un vedekla Stīne. Mēs visi – es, mans vīrs, dēls, vedekla, meita un Stīne – labi saprotamies. Stīne mums visiem patīk. Mūs vieno līdzīgas vērtība s – cieņa, iecietība, sirsnība. Un tās attiecas un ietver arī manu mammu, kas dzīvo kopā ar mani un Juri.

Visiem mums šis augusts bija ne- vienkāršs, un man, manai mammai un Lindai gana smags, lai dalītos un aicinātu ikvienu audzēt un kopt sevī beznosacījuma mīlestību. Un nenosodīt sevi, ja tas neizdodas uzreiz. Lai izdotos, vispirms ir jānoārda sabiedriski nosacītā normalitātes izpratne.

Latvijā sabiedriski pieņemtā norma un izpratne, kā jābūt, ir tik šaura, ka, lai kļūtu par publisku ” dīvainīti”, nemaz nav jābūt gejam, pietiek reizēm būt tiešam un nosaukt lietas īstajos vārdos. Piemēram, jau pāris iepriekšējās parlamenta vēlēšanās ekspluatētais ” ģimenes svētums” neizslēdz noklusētu neuzticību, nacionālais lepnums sadzīvo ar vardarbības atzīšanu, savējiem piedod to, ko ideoloģiski atšķirīgajiem bez sirdsapziņas pārmetumiem kar pie lielā zvana, proti, publisko , kur vien var. Iznāk, ka normālam jābūt publiski – vienatnē var darīt ko grib. Tas arī ir viens no iemesliem Latvijā tik populārajam viedoklim par homoseksuālām partnerattiecībām – nejautāt un nestāstīt, galvenais, neizrādīties kaut kādos praidos!

Pati biju meitas izvēli pieņēmusi 2008. gada vasarā – ar asu pirmo reakciju, neizpratni, kauna, nolemtības un mulsuma izjūtām, atzīšos. Pirmā reakcija bija – kāpēc tas notiek ar mani? Un tūliņ uzplaiksnīja atbilde : ja tu kaut ko pieņem un atbalsti, rēķinies, ka tavi bērni to darīs. Kopš 2006. gada dažādā veidā, sākumā kā interneta žurnāla redaktore, tad kā cilvēktiesību aizstāvības programmu koordinatore, esmu atbalstījusi Latvijas lesbiešu un geju tiesību aktīvistus cīņā par vienlīdzīgām tiesībām uz dzīvi bez diskriminācijas un apvainojumiem. Domāju, ka tā es apliecinu savu cilvēcību, un nav dzīvē augstākas misijas, kā būt cilvēka, neatkarīgi no tā, ko tu dari un kam tici. Bet lai pieņemtu kaut to ļoti konkrētu – Lindas izvēli, ar šo lozungu nepietika – man bija vajadzīgs gads, lai pilnībā atbrīvotos no kauna un vainas apziņas, un spētu par to runāt. Labi, ka vīrs mani iejūtīgi audzināja un atbalstīja – viņam pat prātā nenāca taisīt no notikuša problēmu, jo Linda taču ir laimīga.

Mums, cilvēktiesību aizstāvjiem, ir tāda profesionāla liga – domāt, ka visiem jādomā tāpat kā mēs. Viens otrs no mums to apzinās un piebremzē. Sevi audzinu ar domu, ka cilvēki, arī mani mīļie, nekad nebūs tādi, kādus tos vēlos redzēt. Attiecībā uz savu mammu gan cerēju, ka viņa kaut lēni un smagi, bet ar laiku sapratīs Lindu. Nesaprata – divas dienas raudāja, nerunāja ar mums, gulēja gultā un cieta. Cietām arī mēs, jo mīlam viņu un mums bija smagi to redzēt. Kauns no draudzenēm, tumšs noslēpums, ģimenes nelaime, kā viņa to nosauca, milzīga neizpratne par mazmeitas rīcību bija aptumšojis viņas līdzšinējo lepnumu par Lindu un mīlestību. Nedēļu visai ģimenei, arī manam dēlam un vedeklai ar vecmāmiņu runājoties, saudzīgi čubinot, atkal to mīlestību sasildījām.

Pirms Stīnes un Lindas atgriešanās Kopenhāgenā mūs – triju paaudžu sievietes – manu mammu, mani un Lindu – nofotografēja Stīne. Mīļuma apliecinājumam.