Vitas stāsts

Vitas stāsts

2016. gada 16. jūnijs

Atskatoties atpakaļ, secinu, ka es salīdzinoši vēlu apzinājos sevi pilnībā (25 gadu vecumā), jo mani tuvinieki ir konservatīvi domājoši un dzīvo spēcīgā tradicionālo pieņēmumu varā. Par seksualitātes jautājumiem mājās mēs gandrīz vispār nerunājām, un šajā jomā neizjutu īpašu audzināšanu, pamatā priekšstats man veidojās no mammas un gados vecākās māsas nejauši noklausītām sarunām virtuvē, draudzeņu sarunām un tajā laikā no bērniem slēptās „literatūras”. Barbarisms? Nē, sasodītā padomju laika audzināšana! Kamēr zinātnieki vēl strīdas par šīs lieliskās dabas parādības izcelsmi, esmu pārliecināta, ka man tas ir iedzimts – gan tā dēļ, ka radinieki ļoti gribēja, lai piedzimst puika (ģimenē jau auga meita), gan tādēļ, ka jau agrā bērnībā mani saistīja sievietes nevis puiši manā vecumā: bērnudārza audzinātāja bija pirmā, uz ko „uzliku aci”, tad sekoja neaizsniedzamā Monako princese Stefānija un tad jau.. visas pārējās simpātijas! Es vairs visas neatminu.. taču manas slepenās bērnības dienasgrāmatas gan! Ar orientācijas jautājumu apzinīgā vecumā saskāros vidusskolas gados, kad 1995.gadā „jā” vārdu viena otrai teica divas sievietes pie Brīvības pieminekļa – 16 gados pirmo reizi apjautu, ka mana iedomu pasaule eksistē arī realitātē. Neskatoties uz to vēl pat augstskolas studiju laikā mēģināju piekopt „pareizo” (!) dzīvesveidu – nekas prātīgs neizdevās, samierinājos un visu enerģiju ieguldīju profesionālā pilnveidē – un man šķiet, ka tā dara daudzi, kas uzreiz neatrod iespēju sevi realizēt privātā dzīvē. Un jāatzīst, ka noteiktā dzīves posmā šis it kā „neizdzīvotais” periods nes darba augļus, tātad nav velti izšķiests laiks, kā sākotnēji varētu likties. Studiju laikā „pa kluso” gāju Ventspilī kinoteātrī skatīties zviedru režisora filmu „Sasodītā pasaule” („Fucking Åmål”) pa diviem lāgiem, aukstiem sviedriem līstot un baidoties vai tikai kāds no kinoteātra personāla nepiefiksēs manu „atkārtoto interesi”. Jau vēlāk 2005.gadā pavisam nejauši iepazinos ar Latvijas olimpieti Līgu Kļaviņu, skatoties vienas kopīgas draudzenes profilu portālā draugiem.lv. Tajā laikā Līgai bija ieraksti par kāzu kleitu gatavošanu, un, viņai atbildot, ar ko viņa precas, es sapratu, ka beidzot man ir iespēja atklāt savu pasauli ne tikai dienasgrāmatai, bet arī dzīvam cilvēkam. Tieši Līga bija pirmais cilvēks, kurai es atklājos. Šī iznākšana no skapja sakrita ar Valentīna dienu, tādēļ 14.februārī es svinu savu otro piedzimšanu, kura atklāja jaunu, daudz pilnvērtīgāku posmu manā dzīvē. Zīmīgi, ka pēc sevis apzināšanās un iznākšanas no skapja, būtiski paplašinājās paziņu loks, starp kuriem atradu domubiedrus gan sadzīvē, gan arī profesionālajā jomā. Tas noteikti ir ieguvums no spējas pārvarēt bailes un sevi pieteikt publiskā telpā.

Atklāšanās ģimenei…

Iznākot no skapja ģimenes priekšā, es izdarīju taktisku kļūdu – savas orientācijas atklāšanu sasaistīju ar tā brīža attiecībām – ar meiteni, kas regulāri nāca ciemos un nesimpatizēja maniem tuviniekiem. 2005.gada pavasarī, kad jau kuru reizi mamma atgādināja par vīru, bērniem un pārējiem heteroseksuālā uzvedības modeļa elementiem, es neizturēju un pateicu, ka vispār man daudz vairāk patīk meitenes. Protams, mammai, pārliecinātai kristietei, tas bija šoks! Tomēr uzskatu, ka mums pirmā saruna izdevās, jo es viņai pateicu, ka beidzot jūtos laimīga un apmierināta ar sevi, kam viņa bija spiesta piekrist. Savukārt mamma atbildēja, ka nepieņem manu dzīves veidu, un ka tā visticamāk man ir īslaicīga iegriba, tomēr, neskatoties uz notikušo, ģimene mani nekad mani neatstums. Šīs ir divas lietas, ko vislabāk divām pusēm pateikt un dzirdēt šādā sarunā. Mamma uzskatīja, ka meitene, ar kuru biju tajā laikā iepazinusies, ir mani slikti ietekmējusi, tāpēc es neieteiktu atklāties ģimenei tad, kad ir ar kādu attiecības un šo cilvēku tuvinieki nav iepazinuši un pieņēmuši cilvēciskā līmenī. Bet jau vēlāk divas nākošās attiecības mammai īpaši labi patika, un viņa pat pārdzīvoja mūsu šķiršanos. Vēl tagad dažkārt smejos, ka esmu mūsu dzimtas „melnā avs” (mammas vārdiem runājot, „mūsu dzimtā neviena cita tāda nav”!), tomēr viens no iemesliem, kāpēc „skapja atvēršana” ģimenes lokā (un vēlāk arī publiskā telpā) notika labvēlīgi – man bija stabilas pozīcijas – laba izglītība un darbs. Šaubos, vai „melnā avs” tik pārliecinoši rīkotos, ja būtu jaunāka, bez patstāvīga sociālā un finansiālā nodrošinājuma.

Publiskā atklāšanās…

Bija ļoti interesanti vērot savus kolēģus pēc tam, kad es piedalījos pirmo Draudzības dienu rīkošanā 2006.gadā. Visi darbā kristālskaidri zināja, kādos pasākumos piedalos, bet neviens acīs neko sliktu neteica. Pareizāk sakot – neteica pilnīgi neko. Izrādās, ka tuvākie darba kolēģi zināja jau no paša sākuma (ar „drauga Dieva Google” starpniecību), bet klusēja kā partizāni, varbūt gaidīja manu publisko atzīšanos, lai būtu pamats pārmest „popularizēšanu”. Pieņemu, ka klusējot man izdevās lauzt šo stereotipu un tādēļ manas aktivitātes Draudzības dienu ietvaros tika uztvertas negaidīti mierīgi. Joprojām nepārzinu sava iestādes vadītāja attieksmi pret homoseksuāļiem, taču viņam bija praktiskas iespējas un teorētiski arī iegansts (saites ar homofobistiski noskaņotiem politiskiem spēkiem) pret mani vērsties. Un es viņu cienu par to, ka viņš tomēr augstāk novērtēja manu profesionālo darbību un devumu. Tuvinieki bija kategoriski pret jebkādām manām publiskām performancēm, uzskatot, ka tas neglābjami sagraus manu karjeru. Draudzības dienu laikā mūsu mājās ar bažām tika vērts vaļā katrs laikraksts un aizmiegtām acīm skatīti ziņu raidījumi vakaros. Vismaz līdz šim viņu bažām nav bijis pamata. Tomēr arī es, kas ikdienā nav cietusi no tiešas diskriminācijas, uzsveru, ka sabiedrībā joprojām pastāv neviennozīmīga attieksme pret cilvēkiem, kas ir iznākuši no skapja. Uzskatāmi tas izpaužas ikdienas komunikācijā darba kolektīvā – piemēram, ja pirmdienas rītā pie kafijas tases darba kolēģi apspriež piedzīvoto nedēļas nogalē, stāstot kā makšķerējuši vai ceļojuši kopā ar saviem pretējā dzimuma laulātajiem draugiem (un apspriež to aktīvi), tad visbiežāk iestājas neveikls klusums pēc Jāņa paziņojuma, ka viņš sēņojis kopā ar savu draugu Pēteri. Visi domā nevis par sēnēm, bet gan par to, ka Jānis AR PĒTERI bijuši mežā. Un šie fantāziju turpinājumi par to, ko viņi tur bez sēņu lasīšanas vēl varētu būt darījuši! Nereti tas izvēršas par „dienas notikumu” un Jānis to jūt. Diskriminācijas klātbūtne slēpjas faktā, ka mēs ik dienu sadzīviskās sarunās savu orientāciju vai nu atklājam vai arī apzināti slēpjam (līdz ar to noliedzot sevi) – vai Jānim būtu jāmelo un jāsaka, ka viņš gājis ar draudzeni sēnēs? Vai man būtu jātēlo, ka man interesē viena vai otra tipa puiši (un nevis meitenes, kā tas ir patiesībā)? Nerunājot atklāti, mēs sevi apspiežam un tas neatstāj labvēlīgu ietekmi uz mūsu pārliecību. Ar laiku tas var sagraut savas vērtības apziņu – tieši tādēļ ir svarīgi, ka cilvēki Latvijā ikdienā „neslēpjas skapī” un viņiem ir brīvība ne tikai uzvedībā, bet arī komunikācijā. Saskarsmē ar nepazīstamiem cilvēkiem es ikdienā izvēlos sākotnēji veidot savu profesionālo tēlu un tad, ja sarunas nonāk personīgā līmenī, es izvēlos „klusēt” līdz brīdim, kad vairs nav izvēles. Katrā ziņā – es sev vairs nedaru pāri un sevi vairs nenoliedzu. Publikas reakcija ir dažāda – ir gadījies jautāt vai nav nepieciešama mākslīgā elpināšana, citā gadījumā uzdevu jautājumu „vai bez vārdiem „ok… ok… ok…” man ir cerība vēl kaut ko no tevis šodien izdzirdēt?”. Jā, mani kaitina paziņas, kam ir izteikti noraidoša attieksme, kas balstīta uz izpratnes un informācijas trūkumu, taču es diskutēju tikai tad, ja redzu, ka cilvēks ir gatavs klausīties, ne tikai runāt.

Atklātība sociālajos tīklos…

Sociālajos tīklos un ziņu portālos nereti paužu viedokli cilvēktiesību jautājumos – ja cilvēki to lasa un domā līdzi, viņiem vajadzētu nojaust, kas es esmu. Bet izrādās, ka daudzi to uztver par pilsoniskās aktivitātes izpausmi, kas, protams, arī ir labi! Mani nereti uzjautrina paziņu neizpratnes pilnie izteikumi par manu darbību – „nu kāpēc tu tiem gejiem palīdzi, vai tiešām nav labākas nodarbes!?” Virtuālā vide viennozīmīgi palīdzēja atklāšanās procesā, jo Draugiem.lv bija platforma sarunās ar Līgu, vēlāk piereģistrējos portālā gay.lv un man bija pārsteigums, ka „mūsu ir tik daudz, un mēs esam spēks”. Tieši virtuālā vide bija pirmais apliecinājums, ka mēs esam šīs sabiedrības redzamā un neredzamā daļa (un esam ļoti dažādi!) nevis „neliela cilvēku grupiņa, kas tracina valsti”. Lai arī atzīstu iepazīšanos reālajā dzīvē, virtuālā vide bija platforma manu pašu pirmo attiecību attīstībai un arī tām attiecībām, kuras uzskatu par līdz šim nozīmīgākajām manā dzīvē. Tematiskie portāli ir posms, kam iziet visi tad, kad viņi vēl ir skapī, virtuālā vide ir droša vieta, kurā vispirms atklāties un iepazīties ar savējiem. Bet tam nebūtu jāpārvēršas par „dirnēšanu” pie datora un cerību, ka tas atrisinās visus saskarsmes jautājumus ar sabiedrību.

Padomi citiem…

Daži ieteikumi tiem, kas vēlas nākt laukā no skapja. Pirmkārt, ir jāapzinās SAVA vērtība – tas, ko katrs dod apkārtējai sabiedrībai, neatkarīgi no izglītības, darba pieredzes un sociālā statusa. Jebkurš no mums ir spējīgs uz labiem darbiem un iespēju saņemt apkārtējo atzinību. Pašapziņa ir priekšnosacījums pašcieņai un savukārt pašcieņa – veiksmīgai atklātībai publiskā telpā. Iznākšanai no skapja nevajadzētu būt eksperimentam: paskatīties kā tas būs, nevajag to darīt impulsīvi. Iziešanai no skapja ir jābūt sagatavotai. Protams, ir jāizvēlas cilvēki, kas par to uzzina pirmie. Dažkārt baidāmies, ka mūsu tuvākie draugi nesapratīs, tādēļ klusējam. Tieši otrādi – šis ir „patiesības mirklis”, kad redzam savus īstos draugus – viņi priecāsies, ka mēs jūtamies laimīgi un brīvi. Tam ir jābūt arī galvenajam argumentam sarunā ar vecākiem. To pierāda arī mans stāsts – mamma pieņēma manu dzīves veidu divus gadus pēc iznākšanas no skapja. Mēs visi esam dažādi, un katrs no mums ir VĒRTĪBA – ja spēsim to apzināties sevī, ir lielākas iespējas ne tikai dzīvot saskaņā ar sevi, bet arī sasniegt to, ko patiesi vēlamies. Būt skapī nozīmē noliegt sevi un nezināt, kas ir patiesā brīvība.Un noteikti jāatceras tas, ka iznākšana no skapja ir saistīta ar zaudējumiem un ieguvumiem, taču ieguvumi ir pārliecinošā vairākumā, jo palielina mūsu iespējas veidot harmonisku un piepildītu dzīvi. Uz to katram no mums ir tiesības. Un tas ir pienākums pašiem pret sevi.

Vita Brakovska